Tirgus ekonomikā darbojošies faktori nosaka ievērojami krasākas iedzīvotāju ienākumu atšķirības nekā plānveida ekonomikā pastāvējušās, izraisot sabiedrības noslāņošanos pēc ienākumu līmeņa. Šajā procesā priekšnosacījumus panākumu gūšanai indivīdam rada ne tikai viņa kvalifikācija un personiskās īpašības, bet arī viņa dzīves un darbības vietas – pilsētas vai lauku pašvaldības – attīstības ievirze, aktivitāte un potenciāls.
Rīgas plānošanas reģionam ir izcilas ģeogrāfiskā novietojuma priekšrocības, kas kopā ar vēsturiski izveidoto infrastruktūru ir būtiska attīstības salīdzinošā priekšrocība Nacionālajā un Baltijas jūras reģiona kontekstā. Reģionam ir ērta pieeja gan Krievijas un citu NVS, gan ES valstu resursu un patēriņa tirgiem, centrāls novietojums trīs Baltijas valstu telpā. Rīga ar savu saimniecisko un kultūras potenciālu kalpo par attīstības „dzinējspēku” plašai teritorijai. Rīgā dzīvo trešā daļa no Latvijas iedzīvotājiem, tās uzņēmumi ražo gandrīz 60% no rūpniecības kopprodukcijas. Pēc sociālekonomiskajiem rādītājiem Rīgas reģions ievērojami apsteidz pārējos Latvijas reģionus. Piemēram, Rīgas plānošanas reģionam vienīgajam ir pozitīvs attīstības indekss, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Rīgas reģionā pārsniedz Latgales rādītājus 3 reizes, tai pašā laikā, ievērojami atpaliekot no citu attīstīto Eiropas reģionu rādītājiem.
90. gados notikusī saimnieciskā restrukturizācija izmainīja saimniecības nozaru proporcijas samazinot ražojošo nozaru, īpaši rūpniecības, īpatsvaru, palielinājās pakalpojumu nozīme. No reģiona strādājošajiem 70% ir nodarbināti pakalpojumu sfērā (tūrisms, tirdzniecība, izglītība, valsts pārvaldes iestādes utt.). Rīgā atrodas apmēram 85% no visām Rīgas reģiona darbavietām. Laukos būtiska nozīme ir tradicionālām nozarēm – lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un piekrastē – zvejniecībai. Mūsdienās reģionu uzņēmējdarbības vides konkurētspēju nosaka darbaspēka pieejamība un tā kvalitāte, reģiona sasniedzamība, pētniecības un inovāciju līmenis, tiesiskā un institucionālā bāze (tai skaitā nodokļu politika). Visu šo faktoru kombinācijas sekmīga izmantošana tuvākajā laikā var kļūt par pamatu reģiona labklājībai.
Pēdējos gados ir izmainījusies arī saimniecības teritoriālā izvietojuma struktūra – straujāk attīstās teritorijas, kam ir salīdzinošas novietojuma priekšrocības. Vēsturiski labāki priekšnosacījumi tirgus apstākļos konkurētspējīgas tautsaimniecības attīstībai ir izveidojušies Rīgas reģiona kodolā. Veidojas ievērojamas atšķirības pašā reģionā – gan teritoriāli, gan sociālajā jomā starp Rīgas reģiona kodolu un nomalēm iedzīvotāju ienākumu, saimnieciskās darbības, darba iespēju ziņā, kas atspoguļojas, piemēram, maksājumos pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā un pašvaldību dotācijās. Lielākie maksātāji atrodas reģiona centrā un lielākie dotāciju saņēmēji – nomalēs.
Galvaspilsēta un Pierīgas teritorijas spēj elastīgāk reaģēt uz pārmaiņām un pielāgoties tirgus prasībām, kā arī piesaistīt investīcijas. Ir vāji izteikta Rīgas, kā attīstības veicinātāja, loma nomaļās teritorijās. Daudzu pašvaldību vadība nepietiekami novērtē savu lomu un iespējas veicināt darba tirgus paplašināšanu.
Pieaugot darbaspēka mobilitātei, cilvēki darba vietas meklē un atrod centrā, kur ir lielāka izvēle un augstāks atalgojums, kas savukārt palielina pieprasījumu pēc mājokļiem.
Veidojas disproporcija starp pieaugošo mājokļu pieprasījumu un iedzīvotāju vairākuma zemo maksātspēju – tirgū katastrofāli trūkst īres mājokļu par mazāk turīgām iedzīvotāju grupām pieejamām cenām. Vērojams mājokļu cenu izkropļojums – tās neatbilst mājokļu kvalitātei – reģiona kodolā ievērojami pārsniedzot, bet lauku apvidos – nesasniedzot to objektīvo vērtību. Rezultātā – pieaug pieprasījums pēc mājokļiem Rīgas apkārtējos pagastos darba aizsniedzamības attālumā.
Pierīgā, īpaši pie Rīgas tiešā tuvumā, notiek intensīva haotiska jaunu apdzīvotu vietu būvniecība, bieži bez atbilstošas sociālo pakalpojumu iestāžu un inženiertehniskās infrastruktūras tīklu un objektu attīstības, ignorējot līdzsvarotas attīstības principu.
Veidojas apdzīvotas vietas bez nodarbinātības iespējām, kas palielina svārstveida migrāciju, pieaug nevajadzīgas transporta plūsmas, palielinās slodze un vides piesārņojums. Turpinoties šādām tendencēm Rīgas reģions var zaudēt iespējamās rezerves teritorijas Rīgu apkalpojošās infrastruktūras attīstībai un esošās telpiskās priekšrocības – relatīvi sabalansētas apbūvētās un apzaļumotās vides proporcijas Pierīgā un samērā labu piepilsētas – centra sasniedzamību ar sabiedrisko transportu.
Pēdējā desmitgadē ir mainījusies transporta struktūra – palielinājusies autotransporta un privātā transporta nozīme samazinoties dzelzceļa un sabiedriskā transporta pārvadājumiem, kas nākotnē nav atbalstāma tendence.
Daudzveidīgo attīstības procesu rezultātā iegūstam veselu problēmu virkni – transporta sastrēgumi Rīgā, pilsētas paplašināšanās saplūstot apdzīvotām vietām – Pierīgā, sabiedriski nozīmīgu dabas teritoriju samazināšanās un to kvalitātes pasliktināšanās, apdzīvojuma sociālā un teritoriālā diferencēšanās, kuras gaida risinājumus jau tuvākajā laikā.
