Lieldienas Latvijā ir aizvadītas ar + 15 grādiem dienas vidū. Saulainās pļavās un piemājas dārzos zaļi asni spraucas no zemes griezdamies vien. Olu krāsošanas sacensības ir notikušas. Ir pavasaris un drīz būs vasara. Katrā gadalaikā mēs no Latvijas ārzemēs iemācām kaut ko jaunu, un ārzemnieki par to nebeidz brīnīties un izvaicāt – kā jūs to darāt un kur jūs to iemācījāties? Tā ir latviskā dzīves dziņa, kas nāk no dabas, no ģimenes, no mūsu tradīcijām, no mūsu Latvijas.
Dažās dienās saņēmām atbildes, ar kurām vēlamies dalīties. Lieldienu pasākumu jautrības un notikumu virpulī mūsu tautiešiem ir atlicis laiks dalīties savā pieredzē.
Iemācīju krāsot olas, cept piparkūkas, siet sieru, pīt ziedu vainagus, dekorēt telpas ar dažādiem ziediem un augiem, veidot un dāvināt ziedu un augu kompozīcijas, lasīt un pazīt sēnes un citus vērtīgus augus, izmantot māla traukus ikdienā, pagatavot auksto un maizes zupu, štovēt kāpostus, cept pīrāgus, rotāt īstu Ziemassvētku eglīti, dedzināt īstas Ziemassvētku svecītes, saņemot dāvanas, skaitīt dzejoļus vai dziedāt dziesmas, pagatavot siera, biešu, tunča u.c. salātus, vinegretu, karbonādes, kotletes, dziedāt un spēlēt latviešu tautasdziesmas, spēlēt kokli, nēsāt pašadītas vilnas zeķes…
Vienmēr atkarīgs no paša cilvēka. Vienam neinteresē uzzināt ko jaunu, cits atkal interesējas un mudina parādīt vēl ko viņam nezināmu.
Itāļiem esmu iemācījusi krāsot olas, cept piparkūkas un pīt ziedu vainagus.
Anglijā, pārceļoties uz universitātes pilsētu, organizējām latviešu pasākumus un iesaistījām vietējos ārzemju draugus. Stāstījām par mūsu svētkiem, kā tos svinam un arī par ikdienišķām lietām – kaut vai par to, ka Latvijā ir ierasts uz maizītes uzlikt tikai divas lietas, kas nav raksturīgi britiem un amerikāņiem. Protams, atšķiras, kādā latviešu vidē mēs katrs uzaugām. Es nedziedāju korī un nedejoju dejas. Mana latviskā dzīvesziņa ir zināšanas par dabu – augi, zāļu tējas, pirts, mūsu teikas un sakāmvārdi, māņticība, latviešu vēsture.
Mēs katrs esam dažādi un es parasti saku, ka manas latviskās zināšanas ir saistītas ar to, kā latvietis redz un jūt dabu.
Atceros, ka Anglijas universitātes laikā ar latviešiem, kas tur studēja, gatavojam latviešu svētku dienu 18. novembrī. Cepām kartupeļu pankūkas. Atnāca daudz vairāk britu draugi nekā gaidījām, un izcepām100 kartupeļu pankūkas.
Zviedrijā vairākas reizes pēc mūsu tradīcijām kopā ar latviešu draudzenēm esam krāsojušas olas. Viena otrai iemācījām ko citādāku – kā katra darām savā ģimenē, ko mums iemācīja bērnībā.
Zviedrijā esmu satikusi latviešus, kuriem ir savs, pašu šūts, tautas tērps. Savām zviedru draudzenēm un draugiem arī esam rādījušas latviešu olu krāsošanu.
Ārzemju draugi ir braukuši man līdzi uz Latviju, esam gājuši ekskursijās, uz muzejiem, ceļojuši pa Latviju, nevis tikai redzējuši Rīgu. Daudzi zviedru draugi teikuši, ka viņiem patīk Latvija, jo mēs joprojām esam saglabājuši senu informāciju no iepriekšējām paaudzēm. Es nāku no ģimenes, kur zinām latviešu tradīcijas. Pēdējos gados esmu bijusi pārsteigta, ka mana vecuma cilvēki nezina, piemēram, par zāļu tējām.
Ārzemēs slāvu pareizticīgajiem iemācīju Lieldienu zaķu tēmu. Citur – bērni staroja, lasot olas zem palmām.
Mana 100-gadīgā kliente (aprūpes mājās) gribēja iemācīties kādu vārdu latviski. Jautāja, kā ir “T-krekliņš”. Tad smējās un sacīja: “Es jau tik un tā varu sadzirdēt tikai to beigu ššš…” Tad viņa iemācījās vārdu “jaka”, viņa gan to sākumā sadzirdēja kā “lafkā”. Mums ieviesās jokošanās paradums – kad vilku viņai mugurā jaku, mēs pastrīdējamies, kā to īsti sauc? Viņa teica: “It’s cardigan”, es: “Nē, jaka!” “Cardigan!!!” “Jaka!!!”
Iemācījusi neko neesmu, bet esmu vērsusi uzmanību uz Latviju kā tādu. Es atnāku uz darbu – pieskatāmās klientes vīrs tā eksaltēti: “Vai jūs tenisu skatāties?! Vai jūs redzējāt, vai jūs redzējāt?! Tur jums no Latvijas tā pavisam jaunā meitene, pag, kā viņu sauca… Aļona Ostapenko!!!” (Tas bija tad, kad Aļona kļuva pazīstama.)
Apciemoju meitas bērnu dārza grupiņu, pastāstīju par Latviju, parādīju bildes, līdzi paņēmu arī dzintaru. Nedēļu vēlāk kopā ar bērniem krāsojām olas ar zālītēm sīpolu mizu novārījumā.
Esmu Holandē, un arī esmu rādījusi kā mēs krāsojam olas, tagad to darām katru gadu. Visfeinākais ir, kad ejam meklēt dabā visa veida augus un lapiņas. Pirmajā gadā pētījām visas lapiņas, kāda forma, cik apaļa un cik garena, bija pat intrigas kam būs vissmukākā lapiņa atrasta. Bērni jau palieli un īsti tas vairs neinteresē, bet vīrietis saka, ka jākrāso, lai paliek tradīcijas un ka kādreiz būs mazbērni un varēs turpināt. Šeit populāri ir tikai krāsot ar krāsām plastmasas olas, tā kā ir interesanti, kad ierāda mūsu tradīcijas.
Dzīvoju Nīderlandē, mani vietējie draugi ir iepazinušies ar daudzām latviešu tradīcijām un izbaudījuši daudzus latviešu ēdienus, krāso olas ar sīpolu mizām, svinējām Jāņus kopā ar vainagu pīšanu un pārējām tradīcijām. Mans puisis ir no Bosnijas, bet lielāko dzīves daļu nodzīvojis Nīderlandē, runā latviešu valodā, pārzina latviešu tradīcijas un ēdienu. Bijis vairākas reizes Latvijā un labprāt tur dzīvotu.
Rakstīt par šo varētu patiešām ļoti daudz . Šobrīd vēl esam tikai plānošanas procesā par dzīvi Latvijā, taču dažas lietas, kas iemācītas te, Anglijā:
Krāsot Lieldienu olas, ģimenes olu kaujas, šūpoties Lieldienās, lai vasarā Latvijā odi nekož.
Iemīlēt mājās ceptu latviešu kliņģeri, pīrāgus, Latviešu tortes un kūkas – Napoleonu un medus torti.
Rasols esot ļoti garšīgs, to nez kāpēc Lielbritānijā grib saukt par krievu salātiem.
Ciemiņiem piedāvāt mājas čības !.
Atvaļinājumu pavadīt Latvijā ( desmit gadu laikā nekur citur nav ceļots, kā tikai uz Latviju un pārejām Baltijas valstīm.
Stāstīts par Latvijas sarežģīto vēsturi.
Domāt un dzīvi saredzēt savādāk.
Ciešākas ģimenes saites.
Gari pārgājieni.
Peldēt Latvijas ezeros un upēs.
Sēņot, ogot, pazīt kokus un dzert bērzu sulas.
Pērties pirtī ar slotiņām britiem ir augstākā pakāpe.
Iemīlēt un apmeklēt latviešu pasākumus.
