Lai kopīgiem spēkiem meklētu labākos risinājumus remigrantiem pirmo soļu speršanai, pašvaldības, remigranti un eksperti domnīcā “10 padomi, kā palīdzēt remigrantiem iedzīvoties Latvijā” diskutēja par izglītības, nodarbinātības un sociālo pabalstu problēmām.
Raivis Bremšmits, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvis, atzīst, ka Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kurā ir remigrācijai veltīta programma. Viņš norāda, ka esam iedzīvotāju ziņā maza valsts un mums svarīgi noturēt un atgriezt ikvienu iedzīvotāju. Nākamajos gados Latvijā no Eiropas fondiem reģiona un valsts attīstībā tiks ieguldīti 6 miljardi eiro. Valsts attīstībā kā risinājumu neredz imigrantus, bet tieši ārvalstīs dzīvojošo iedzīvotāju atgriešanu.
Edgars Rantiņš, Rīgas plānošanas reģiona administrācijas vadītājs, norāda, ka remigrācijas diskursā svarīgs jautājums ir, kā noturēt atgriezušos iedzīvotājus, lai viņi nebrauktu atkal prom. Svarīgi ir rast labākos risinājumus un apstākļus, kā palīdzēt uzsākt jaunu dzīvi Latvijā.
Paneļdiskusija “Izglītība”
Remigrante Sarmīte atgriezusies Latvijā tikai nedēļu ar diviem dvīņiem pēc 17 gadu dzīves Īrijā. Pirmais lielākais izaicinājums ir atrast skolu Pierīgā, kur mācību iestādes ir ļoti noslogotas.
Inese Kārkliņa, Vaivaru pamatskolas direktore, dalās ar interesantiem faktiem, kā mainās skolas dzīve, kad tajā ienāk remigrantu bērni. Šobrīd skolā mācās 6 bērni – arī remigrantu bērni no valstīm ārpus Eiropas, piemēram, no arābu valstīm. Direktore atzīst, ka viss ir atkarīgs no skolas kolektīva – viņi ir strādājuši un paši mācījušies, lai ar empātiju nodrošinātu šiem bērniem labākos apstākļus.
Paneļdiskusija “Darbs un uzņēmējdarbība”
Karīna Rozena, Tele2 izveidotās platformas “Latvija strādā” koordinatore, atzīst, ka gandrī divu gadu laikā, kopš platforma strādā, tajā jau darbiniekus meklē 133 Latvijas uzņēmumi. Tā ideja, kāpēc radās šī unikālā platforma, ir tieši laikā, kad Rīgā un tās tuvumā bezdarba rādītāji nokritās rekordzemi. Uzņēmēji apvienojās, jo saskatīja risinājumu – caur platformu atgreizt iedzīvotājus Latvijā un vienlaikus tādā veidā atrast darbiniekus.
Līga Rušiņa ir divus mēnešus atgreizusies no Lielbritānijas un jau atklājusi savu veikaliņu Hipokrāta ielā Rīgā. Viņas stāsts ir neparasts – pirms daudziem gadiem viņa nolēma kļūt par mazo uzņēmēju, kas ada un torgo latviskas šalles. Tas bija laiks, kad vēl latviskās lietas Latvijā nebija daudz. Viņas šalli neviens trīs mēnešu laikā nenopirka. Tad viņa devās uz Lielbritāniju, kur jau dažu nedēļu laikā kopā ar citiem amatniekiem atvēra savu pārdotavu. Tas ļāva nodrošināt viņai iespēju palikt tur, bet viņa atzīst, ka tas nemaz nav viegli izmaksu ziņā dzīvot Lielbritānijā. Tāpēc nesen nolemts braukt prom – uz Latviju pārcelties viņu pamudināja tieši bērni, kas no visām valstīm vēlējās atgriezties tieši Latvijā.
Mārtiņš Pozņaks, Inčukalna novada domes pārstāvis, atzīst, ka domei tas ir izaicinājums – remigrantu pieņemšana novadā. Vienlaikus viņš atzīst, ka viņiem ir svarīgi, lai atgriežas. Pašvaldībai ir instrumenti – vide, Rīgas tuvums darbam, bet ierobežojumi ir skolas un pirmsskolas iestādes, jo brīvu vietu nav.
Līga Baufale, Nodarbinātības valsts aģentūras ES fondu projektu departamenta projekta vadītāja/ EURES koordinatore, atzīst, ka mūsu iedzīvotājiem svarīgi zināt savas tiesības un iespējas. Piemēram, uz Latviju var pārcelt bezdarbnieku pabalstu, bet jābūt pareizai atzīmei attiecīgās valsts nodarbinātības dienestos, piemēram, vēlos pārcelties uz Latviju, lai meklētu darbu. Daudzi iedzīvotāji dzīvo ilgus gadus un viņiem ir atmiņa spar valsti, kas veidojošās notikumi pirms daudziem gadiem. Tāpēc svarīgi, lai pašvaldības stāstītu par to, kā vide ir mainījusies.
Paneļdiskusija “Sociālais atbalsts”
Ramona Liepiņa – Krauja, Rīgas plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore, ¼ jautājumi ir saistīti ar sociālo atbalstu. Visvairāk par pensiju jautājumiem un ģimeņu atbalsts. Iznāk konsultēt, kur labāk saglabāt pabalstus, vai Latvijas – vai tajā valstī, kur strādāts.
Iveta Suraka, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Pabalstu metodiskās vadības daļas vecākā eksperte, atzīst, ka sociālās iemaksas paliek tajā valstī, kura to veikusi. Tas ir aizspriedums par mūsu aizbraucējiem – pētījumi liecina, ka viņi brauc uz ārzemēm strādāt, nevis lai saņemtu pabalstus. Katrai valstij ir procents, kas dzīvo no pabalstiem, bet Latvijas aizbraucēju vidū šis skaitlis ir neliels – mūsējie brauc reāli strādāt. Tikai jāsaprot, ka ir jāseko līdzi pabalstu pamatojuma formulējumam. Piemēram, bezdarbnieka pabalstu var saņem arī Latvijā, bet pamatojumam mītnes valstī ir jābūt pareizam.
Ina Balgalve, Tukuma novada Sociālā dienesta direktore, norāda, ka valstij ir jānodrošina tādi apstākļi, lai ģimenes ar bērniem var dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi – ja to spēsim nodrošināt, tad arī nebrauks prom un paliks Latvijā. Sociālajā jomā Tukuma novada pašvaldība novirza ik gadu 10% no budžeta. Tie nav tikai sociālie pabalsti, bet arī senioru un personu ar invaliditāti aprūpe mājās, dienas centri, u.tml. Katras pašvaldības ziņā, kāds ir tas atbalsta grozs – piemēram, vienā pašvaldība ir minimālais atbalsta grozs, bet citās sniedz vairāk atbalsta saviem iedzīvotājiem. Pašvaldību līmenī ir jābūt decentralizācijai – vienā vairāk ir vecu cilvēki, citā – jaunās ģimenes. Jābūt pietiekami fleksibiem risinājumiem.
Remigrante Antra Ozoliņa Lielbritānijā vadīja tris veikalus un viņai bija labs atbalsts – piemēram, apmaksāju mājas izdevumus par 80%. Te nākt un prasīt pabalstus nemaz negribās – tie ir ļoti mazi. Vienlaikus Antra atzīst, ka Latvijai nav jākļūst par pabalstu valsti.
