Deinstitucionalizācijas process ir saistīts ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šī konvencija nosaka, ka cilvēkam ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā un baudīt tādu pašu izvēles brīvību kā citiem. Lai tas notiktu, valsts pienākums ir izveidot un sniegt pakalpojumus, kas nodrošina šo tiesību izmantojumu un ir vērsti uz cilvēka iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Savukārt ANO Bērnu tiesību konvencija paredz katra bērna tiesības dzīvot ģimenē vai tai pietuvinātā vidē.
Labklājības ministrija kopā ar plānošanas reģioniem un šobrīd 115 pašvaldībām visā Latvijā kopš 2015. gada īsteno deinstitucionalizācijas (DI) projektus. Šajos projektos pašvaldības ar ES fondu atbalstu veido infrastruktūru un sniedz pakalpojumus pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem (GRT), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, tādējādi sekmējot visu šo grupu pārstāvju arvien pilnvērtīgāku iekļaušanu sabiedrībā.
DI projektu mērķis ir nodrošināt iespēju:
Līdz DI projektu beigām – 2023. gadam – plānots, ka tiks:
Projektos arvien vairāk tiek atvērti jauni pakalpojumi un uzlabota to pieejamība. No projektu sākuma līdz šāgada pirmajam pusgadam atbalstu kā sabiedrībā balstītus pakalpojumus DI projektos saņēmuši 710 cilvēku ar GRT (pērn – 370 cilvēki). No DI projektu sākuma līdz šāgada 30.06. atbalstu saņēmuši 1513 bērnu ar FT.Daudzu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšana saistīta ar infrastruktūras izveidi. Cilvēkiem ar GRT tie ir grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri un specializētās darbnīcas. Šai mērķa grupai līdz 2023. gadam tiek veidota 151 sociālo pakalpojumu sniegšanas vieta.
Kristīne Lasmane, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte, atzīst: “No infrastruktūras projektiem mēs šobrīd esam īstenojuši aptuveni 25% no plānotā, tāpēc šie rezultāti nav tik pamanāmi, kā mums gribētos, taču esam pārliecināti, ka līdz 2023. gada beigām paveiksim visu plānoto. Kopumā projekta mērķis ir mainīt pieeju – ilgstošas aprūpes institūciju pakalpojumu vietā sniegt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus. Uzsākot DI projektu īstenošanu, cilvēki ar GRT, kuri saņēma sociālos pakalpojumus, 80% gadījumu tos saņēma ilgstošas aprūpes institūcijās un tikai 20% – sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Mērķis līdz 2023. gada beigām – plānošanas reģionu DI projektu īstenošanas galatermiņam – ir šo proporciju mainīt līdz 55% un 45%.”
DI projektos kopumā arī bērniem ar FT un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem tiek veidotas jaunas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas. Tie ir 25 dienas aprūpes centri, 38 sociālās rehabilitācijas centri un astoņas atelpas brīža pakalpojuma sniegšanas vietas, 14 ģimeniskai videi pietuvināti aprūpes pakalpojumi un četras jauniešu mājas. Ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem ir plaši attīstīts audžuģimeņu pakalpojums. Pateicoties audžuģimeņu kustības attīstībai un deinstitucionalizācijas procesam kopumā, 2019. gada 31. decembrī ģimeniskā vidē jau atradās 90% no ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem.
Lielā mērā pieaugušu cilvēku ar garīgiem traucējumiem veiksmīgu iekļaušanos sabiedrībā, uzsākot patstāvīgu dzīvi grupu dzīvokļos, savās dzīvesvietās vai iesaistoties darba attiecībās, apgrūtina tieši sabiedrības attieksme, stereotipi un apkārtējo izpratnes trūkums. Katru gadu 50–60 cilvēku ar GRT atstāj institūcijas, lai uzsāktu dzīvi sabiedrībā – vai nu savos, vai grupu dzīvokļos. Turpmāk viņu dzīves kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no tā, kādus sabiedrībā balstītus pakalpojumus un apkārtējo atbalstu viņiem ir iespējams saņemt. Projektu īstenošanas gaitā vairākās pašvaldībās novēroti vietējās sabiedrības protesti pret to, ka sociālo pakalpojumu sniegšanas vietas cilvēkiem ar GRT tiek plānotas pārāk tuvu pārējo iedzīvotāju dzīvesvietai.
“Cilvēkiem ar GRT kopumā ir vajadzīgs lielāks atbalsts nekā mums pārējiem, bet tas nenozīmē, ka viņi nevar dzīvot savā dzīvoklī vai strādāt algotu darbu. Visvairāk izplatītais sabiedrībā valdošais mīts – cilvēki ar GRT, kas neatrodas institūcijās, ir drauds apkārtējiem. Realitāte ir gluži pretēja – ASV ir veikti pētījumi, kas rāda, ka vardarbīgus noziegumus lielākoties veic cilvēki bez psihiskiem traucējumiem, savukārt cilvēki ar GRT bieži vien ir vardarbības upuri. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kad arī cilvēki ar GRT uzvedas vardarbīgi, bet tas nav raksturīgi visiem cilvēkiem ar GRT,” skaidro Kristīne Lasmane.
Noraidoša sabiedrības attieksme ir arī pret pakalpojumu sniegšanas vietām ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem. Vienīgi pret pakalpojumiem, kas paredzēti bērniem ar FT, sabiedrībā nav tik daudz iebildumu arī tajos gadījumos, kad to sniegšanas vietas atrodas kaimiņos. Bērni ar FT un viņu vecāki ar sabiedrības noraidošo attieksmi un stereotipiem vairāk saskaras individuāli. Tāpēc vecāki nereti norobežojas no sabiedrības ne tikai praktisku un subjektīvu apsvērumu, bet arī apkārtējo reakcijas un attieksmes dēļ.
Rīgas plānošanas reģions īsteno ESF projektu Nr.9.2.2.1./15/I/002 “Deinstitucionalizācija un sociālie pakalpojumi personām ar invaliditāti un bērniem”.
