Šī gada 9.–10. septembrī Rīgā, Latvijā, norisinājās OpenRegioCulture projekta partneru un iesaistīto pušu starpreģionu mācību un politikas pilnveides pasākums, ko organizēja Rīgas plānošanas reģions. Divu dienu programma ietvēra prezentācijas, praktiskus piemērus un diskusijas par kultūras piekļūstamību, kā arī atsevišķu sesiju, kurā projekta laikā gūtās atziņas tika pārrunātas kontekstā ar nepieciešamajām izmaiņām politikas instrumentos.
Diskusijās izskanēja būtisks secinājums: piekļūstamība nav kultūrai pievienojams papildu elements. Tā jāņem vērā jau no paša sākuma, risinājumi jāveido kopā ar cilvēkiem, kuri kultūras pakalpojumus izmanto, un piekļūstamības principi jāintegrē gan organizāciju darbā, gan publiskajā politikā.
Latvijas pieredze apliecināja, ka piekļūstamību iespējams veicināt vairākos līmeņos. Latvijas kultūras piekļūstamības politiku atbalsta valsts un vidēja termiņa plānošanas dokumenti, tostarp Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2022.–2027. gadam, savukārt finansējuma instrumenti, pašvaldību iniciatīvas un praktiskās vadlīnijas nodrošina iespējas šo principu īstenošanai.
Praktiskajā darbā tiek īstenoti semināri par piekļūstamību, izpratnes veicināšanas aktivitātes, sniegtas konsultācijas par digitālo piekļūstamību un veidota sadarbība ar organizācijām, kas pārstāv konkrētas mērķgrupas. Būtisks mērķis ir arī labās prakses piemēru popularizēšana un piekļūstamības kompetenču stiprināšana kultūras organizācijās.
Konkrētu piemēru šādai pieejai sniedza Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kurā piekļūstamība tiek attīstīta vairākos aspektos – saturā, fiziskajā vidē, pakalpojumos un publiskajos pasākumos. Muzejā ieviesti risinājumi dažādu auditoriju vajadzībām, tostarp piekļūstamas ieejas un pieejami ratiņkrēsli, subtitri un indukcijas cilpas, taktilie plāni un Braila raksts, mākslas darbu audiodeskripcijas, multisensorās ekskursijas un informācija vieglajā valodā.
Muzejs turpina darbu arī pie izglītības programmu un pakalpojumu pilnveides cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, cilvēkiem ar psihiskās veselības traucējumiem un cilvēkiem autiskā spektra traucējumiem. Tiek īstenotas darbinieku apmācības, izstrādātas sensorās kartes un jaunas vadlīnijas muzejiem.
Vēl viens piemērs bija Rīgas cirks, kur piekļūstamība arvien vairāk tiek uztverta kā būtiska kvalitatīvas cirka organizācijas sastāvdaļa. Vizītes laikā tika demonstrēts, kā piekļūstamību iespējams nodrošināt visā apmeklētāja pieredzē – no ieejas ēkā līdz izrādes baudīšanai, mācībām un aktīvai līdzdalībai.
Rīgas cirks pilnveido fizisko piekļūstamību, nodrošinot pieejamus pārvietošanās maršrutus, vietas cilvēkiem ratiņkrēslos, pieejamas sanitārās telpas, indukcijas cilpas un apmeklētāju atbalstu. Vienlaikus tiek meklēti risinājumi vēl pastāvošajiem šķēršļiem, piemēram, nepieejamiem augšējiem stāviem, mācību telpām un nepietiekami skaidrai navigācijai.
Plānotie infrastruktūras uzlabojumi paredz arī jaunu piekļūstamības centru, liftu starp ēkas līmeņiem, pieejamu pagalma maršrutu un piekļūstamas mācību telpas. Paralēli fiziskās vides uzlabojumiem Rīgas cirks attīsta piekļūstamu cirka izglītību, auditorijas pakalpojumus un darbinieku prasmes iekļaujošas prakses īstenošanā.
Būtiska uzmanība pasākumā tika pievērsta laikmetīgā teātra un festivālu piekļūstamībai.
Prezentācijā par “Homo Novus” festivālu tika aplūkoti izaicinājumi, ar kuriem sastopas laikmetīgās mākslas pasākumi, kas norisinās neierastās vai īslaicīgi pielāgotās norises vietās. Piekļūstamība var mainīties visā pasākuma laikā, un tikpat nozīmīgs kā pati norises vieta var būt arī ceļš līdz tai. Dažādām auditorijām nepieciešami arī atšķirīgi informācijas veidi.
Festivāla pieredze apliecina, ka piekļūstamība jāuztver kā neatņemama pasākuma plānošanas sastāvdaļa – jau no paša sākuma sadarbojoties ar ekspertiem un uzklausot kopienas, pirms tiek izstrādāti konkrēti risinājumi.
“Homo Novus” festivālā Latvijā ieviestas arī pieejamības prakses, kas joprojām ir salīdzinoši jaunas. Festivāls kļuva par pirmo Latvijā, kas piedāvāja pielāgotas jeb “relaxed” izrādes, veidojot elastīgāku vidi – ar pieklusinātu, nevis pilnībā izslēgtu apgaismojumu, klusākām skaņām un mazāk stingriem nosacījumiem attiecībā uz skatītāju uzvedību. Šāda pieeja ir īpaši nozīmīga cilvēkiem ar paaugstinātu sensorisko jutību un neirodažādām auditorijām, taču tā var būt piemērota un patīkama arī plašākam apmeklētāju lokam.
Festivāls ieviesis arī visaptverošu vieglās valodas pieeju, tostarp pilnu festivāla drukāto programmu vieglajā valodā. Tās izstrādē cieši sadarbojās vieglās valodas speciālists, festivāla organizatori un mākslinieki. Viens no būtiskākajiem izaicinājumiem bija padarīt mākslas darbu aprakstus saprotamus, vienlaikus nezaudējot to galveno vēstījumu, noskaņu un raksturu.
“Homo Novus” sesijā par piekļūstamību skatuves mākslā tika prezentēti arī inovatīvi piemēri, kā padarīt mākslas pieredzi pieejamāku.
Taktilā Daugavas karte demonstrēja, kā materiāli var kļūt par savu valodu. Vilna, lins, kokvilna, filcs, zīds, āda, metāla ķēdes, korķis un citi materiāli izmantoti, lai attēlotu dažādus ainavas elementus un ar tiem saistītos stāstus. Apmeklētāji karti var iepazīt ar tausti, pakāpeniski veidojot izpratni par upi un tās apkārtni.
Diskusija par zīmju valodas tulkojumu laikmetīgajā teātrī parādīja, ka piekļūstamība nav tikai izrunāto vārdu tulkošana. Nozīme ir arī laikam, ritmam, vizuālajai kompozīcijai, metaforām, divdomībai un attiecībām starp izpildītāju un auditoriju. Tāpēc efektīvai interpretācijai tulkam jābūt iesaistītam jau agrīnā procesa posmā, pieejamiem jābūt scenārijiem un mēģinājumiem, kā arī iespējai sadarboties ar radošo komandu.
Būtiska ir pāreja no tulkošanas uz sadarbību: tā vietā, lai jautātu, kā piekļūstamību pievienot jau gatavai izrādei, kultūras organizācijas var jautāt – kāda kļūst izrāde, ja nedzirdīgo auditorija tiek iesaistīta jau no paša sākuma?
Divu dienu laikā Latvijā un citos reģionos īstenotie piemēri parādīja, ka piekļūstamība ir gan praktisks izaicinājums, gan iespēja pārskatīt to, kā kultūras iestādes veido attiecības ar savu auditoriju.
Nākamais OpenRegioCulture projekta partneru solis ir starpreģionu pieredzes un atziņu pārvēršana konkrētos politikas uzlabojumos savos reģionos. Rīgas pasākums vēlreiz apliecināja praktisku risinājumu apmaiņas, pieredzes pārņemšanas un tādu politikas risinājumu nozīmi, kas balstīti reālajā pieredzē, nevis pieņēmumos.
Ja piekļūstamība jau no sākuma tiek iekļauta plānošanā, mākslinieciskajā procesā un politikas veidošanā, kultūra var kļūt atvērtāka, iekļaujošāka un nozīmīgāka daudz plašākai sabiedrības daļai.
OpenRegioCulture projekts tiek īstenots Interreg Europe programmas ietvaros un ir līdzfinansēts no Eiropas Savienības līdzekļiem.
