Latvijā īstenotais deinstitucionalizācijas projekts tuvojas noslēgumam, tāpēc Rīgas plānošanas reģions sadarbībā ar Rīgas un Pierīgas apvienību “Rīgas Metropole” rīkoja diskusiju, kurā kopā ar labklājības ministri Eviku Siliņu pārrunāja deinstitucionalizācijas procesa izaicinājumus pašvaldībām.
Juris Žilko, Rīgas plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs, Ķekavas novada domes priekšsēdētājs atzina, ka, īstenojot deinstitucionalizācijas projektu, ir mainījusies sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar funkcionāliem vai garīga rakstura traucējumiem. Savukārt valsts sāk izprast, cik svarīga ir individuāla pieeja un tas, ka vispirms ir jāizzina cilvēku vajadzības un atbilstoši tām jāveido sociālie pakalpojumi. Vienlaikus viņš norādīja, ka svarīgs ir valsts līdzfinansējums, jo pašvaldības turpmāk nodrošinās šo pakalpojumu apjomu katra atbilstoši savām iespējām, bet tās šī brīža mainīgajos apstākļos ir kļuvušas daudz ierobežotākas. Tāpat viņš aicināja pārskatīt pašvaldību izlīdzināšanas fonda iemaksu pielietojumu un daļu no tā iezīmēt sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu turpmākai sniegšanai.
Evika Siliņa, labklājības ministre, pozitīvi novērtēja pašvaldību paveikto deinstitucionalizācijas projekta ietvaros: Eiropas Savienība iedeva “sēklas finansējumu”, lai izveidotu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūru, kas ir nepieciešami, lai uzlabotu dzīves kvalitāti šīm iedzīvotāju grupām un to piederīgajiem. Vienlaikus viņa uzsvēra, ka šobrīd ir starpposms – Eiropas finansējums šim projektam beigsies un tālāk pakalpojumu nodrošināšana būs jāiekļauj pašvaldību budžetā: “Šis nav stāsts, ko grib labklājības ministre vai Eiropa. Tas ir stāsts, ko grib mūsu cilvēki. Un mūsu cilvēki. Zina, ka katrā ģimenē var būt bērniņš, kuram ir grūtības. Katrā ģimenē kāds var ciest autoavārijā. Šis ir stāsts par mūsu cilvēkiem un tas ir jāveido kopā. Mēs kā valsts dzirdam pašvaldības – iespējams, visus pakalpojumus nevarēs nodrošināt, bet tāpēc mēs kā ministrija esam izstrādājuši likumprojektu, kurā pašvaldībām dodam ievirzi par minimālo standartu ar pakalpojumu grozu, kuri būtu jānodrošina bez jautājumiem. Pārējais būtu katras pašvaldības ziņā.”
Līga Sausiņa, Siguldas novada pašvaldības vadītāja, vērtējot deinstitucionalizācijas procesu, akcentēja, ka pašvaldība vēl pirms administratīvi teritoriālās reformas ir rīkojusies tālredzīgi, atšķirīgus sociālos pakalpojumus ieplānojot dažādās apdzīvotās vietās, kas ļauj gan lietderīgi ieguldīt resursus, gan nodrošināt nepieciešamos pakalpojumus.
Raivis Anspaks, Salaspils novada domes priekšsēdētājs un “Rīgas Metropole” valdes loceklis, norādīja uz projekta ieguvumiem: “Bērni ar funkcionāliem traucējumiem un personas ar garīga rakstura traucējumiem vairs nav kaut kur. Viņi ir starp mums.”
Arī Eva Viļķina, kas vada biedrību “Cerību spārni” un ir sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu attīstītāja Siguldas novadā un citviet Latvijā, norāda uz labo praksi, ko sniedz deinstitucionalizācijas principi. Viņa ar savas organizācijas piemēru aicināja saskatīt ne tikai humānos, bet arī ekonomiskos ieguvumus valstij un pašvaldībām: “Biežu vien mēs uz sociālo jomu paskatāmies ļoti šauri. Mēs nepaskatāmies tos apkārtējos ieguvumus. Piemēram Siguldas novadā esam izveidojuši sistēmu sadarbībā ar izglītības jomu. Bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vecāki no rīta palaiž savas atvases uz skolu un vakarā atbrauc uz biedrību pakaļ bērnam. Pa šo laiku sadarbībā ar pašvaldību šis bērns jau nogādāts no izglītības iestādes uz biedrības telpām, kur tiek nodrošināta viņa pieskatīšana līdz sešiem vakarā. Paralēli līdz vecāka atbraukšanai bērns ir saņēmis terapiju pakalpojumus, kas viņam nepieciešami. Pēc mūsu statistikas 97% vecāku ir strādājošie. Viņi iet uz darbu un strādā, spēj pienest valstij nodokļus.”
Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs, kas kā eksperts ir piedalījies reģionu deinstitucionalizācijas plānu izstrādē, arī uzsvēra, ka sociālo pakalpojumu nodrošināšana ģimenēm, kurās ir bērni ar funkcionāliem vai garīgiem traucējumiem, ļauj turpināt darbu, saglabāt ģimenes. Viņš uzsvēra, ka sociālo pakalpojumu nodrošināšana pašvaldībai ir izdevīga, jo vecāki var turpināt darbu un nenonāk pabalstu saņēmēju lokā.
Savukārt Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītāja Daiga Mieriņa diskusijā atzina, ka deinstutucionalizācijas projekta ieguvumi jāvērtē ne tikai katras pašvaldības ietvaros, bet reģiona ietvaros: “Šis projekts apliecina, ka pašvaldībām vairāk jākooperējas un jāsadarbojas savā starpā, lai veicinātu pakalpojumu pieejamību, jo visticamāk visus pakalpojumus viena pašvaldība nespēs nodrošināt un tas nebūs jēgpilni.” Viņas skatījumā jāņem vērā arī cilvēkresursu pieejamības, kas varētu sniegt nepieciešamos pakalpojumus mērķa grupām, problēma un šo cilvēku zemais atalgojums.
Pēc Rīgas plānošanas reģiona aptuvenām aplēsēm projektā iesaistītajām reģiona pašvaldībām jau 2024.gadā būs nepieciešami aptuveni 4 miljoni eiro gadā projektā izveidoto pakalpojumu uzturēšanai un sniegšanai, lai nodrošinātu pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī to likumiskajiem pārstāvjiem. Šis ir tikai par to sabiedrības daļu, kas šos pakalpojumus deinstitucionalizācijas projekta ietvaros saņēma līdz šim. Patiesais finansējuma apmērs būtu vēl lielāks.
Deinstitucionalizācijas projekta ietvaros pakalpojumus reģiona pašvaldībās[1] ir saņēmuši 634 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, 322 pieaugušie ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī 336 bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vecāki un aizbildņi (2023.gada maija dati).
Kā atzina ministre, Labklājības ministrija izstrādā likumprojektu par pienākumu pašvaldībām obligāti nodrošināt sociālo pakalpojumu minimumu. Tomēr, kā atzina diskusijā klātesošie pašvaldību vadītāji, pašvaldības ir ieinteresētas nodrošināt pēc iespējas lielāku sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu klāstu, tāpēc arī jāmeklē kompromisi valsts un pašvaldību līmenī par finanšu resursiem un to pārdali.
Pierīgas pašvaldību ieskatā, tām daļu no šī finansējuma varētu paredzēt pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā, jo šis ļoti labi atbilst fonda iemaksu mērķiem. Iesaistoties deinstitucionalizācijas projekta īstenošanā, pašvaldības bija paredzējušas konkrētu finansējumu tā turpināšanai, bet izmaksas, kas ir nepieciešamas uz vienu cilvēku, ir pat vairākkārtīgi pieaugušas inflācijas un pakalpojumu sadārdzinājuma dēļ, ar ko pašvaldības nebija rēkinājušās pirms projekta uzsākšanas.
Ministre atzina, ka sarunas par deinstutucionalizācijas turpināšanu ar pašvaldībām notiek, un Labklājības ministrija atbalstīs noteiktu pakalpojumu līdzfinansēšanu. Tomēr, piemēram, to pakalpojumu, kas ir kategorijā “veselības aprūpes pakalpojumi” turpināšanai ,jāvienojas arī ar Veselības ministriju.
Ar šo diskusijām netiek pielikts punkts, bet tās tikai sākas, lai pašvaldības varētu pilnvērtīgi turpināt uzsākto labo darbu maratonu cilvēku ar garīga rakstura un kustību traucējumiem un viņu tuviniekiem dzīves kvalitātes pilnveidošanā.
Deinstitucionalizācijas procesā reģiona pašvaldības veido sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūru, izmantojot ERAF finansējumu. Ieguldīto investīciju apmērs pašvaldību īstenotajos projektos sasniegs 13,47 miljonus eiro, izveidojot pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem grupu dzīvokļus, specializētās darbnīcas, dienas aprūpes centrus un atelpas brīdi. Savukārt bērniem ar funkcionāliem traucējumiem izveidoti vai tiek veidoti sociālās rehabilitācijas pakalpojumu centri un dienas aprūpes centrs.
Diskusijā kopā ar Ansi Bogustovu piedalījās par nozari atbildīgā labklājības ministre Evika Siliņa, Valsts Saeimas pārvaldes un pašvaldības komisijas vadītāja Daiga Mieriņa, Rīgas plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs un Ķekavas novada domes priekšsēdētājs Juris Žilko, Siguldas novada domes priekšsēdētāja Līga Sausiņa un Salaspils novada domes priekšsēdētājs un “Rīgas Metropole” valdes loceklis Raivis Anspaks, kā arī VARAM ministra padomnieks Andris Miglavs. Ar pieredzes stāstiem dalījās arī Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas vadītājs Viesturs Kleinbergs un biedrības “Cerību spārni” valdes priekšsēdētāja Eva Viļķina.
