16. novembrī ar vidusskolēnu ideju hakatona finālu noslēdzās Labklājības ministrijas (LM) deinstitucionalizācijas* (DI) projekta ietvaros rīkotā kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”. Hakatonā piedalījās skolēni no visas Latvijas, kas reģionu – Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales – komandu ietvaros veselu mēnesi īstenoja savas idejas – projektus, kuru mērķis bija pievērst pārstāvēto skolu audzēkņu, vietējo kopienu iedzīvotāju uzmanību jautājumiem, kas saistīti ar iekļaujošākas vides un dziļākas izpratnes veidošanu attiecībā pret jauniešiem un pieaugušajiem ar funkcionāliem vai cita veida traucējumiem.
Kā atzīst Guntis Kaldovskis, LM Eiropas Savienības struktūrfondu departamenta vecākais eksperts, ir divkāršs prieks. Pirmkārt, par skolēnu veikumu un skolu atsaucību hakatona idejai šajos izglītības sistēmai tik sarežģītajos un dažādu epidemioloģiskās situācijas radīto grūtību pilnajos apstākļos. Otrkārt, hakatona rezultāti parāda, ka Latvijas jaunieši ir atvērti un no aizspriedumiem brīvi, tāpēc mums ir pamatotas cerības dzīvot iekļaujošā sabiedrībā, kur cieņpilnu attieksmi izjutīs gan bērni un pieaugušie ar funkcionāliem vai cita rakstura traucējumiem un viņu tuvinieki, gan ārpusģimenes aprūpē esoši bērni.
Katra no četrām hakatona dalībkomandām bija īstenojusi izteikti atšķirīgu projektu. Vidzemes komanda – organizējusi vebināru “Ne tikai tu, bet ikviens”, kurā ar saviem pieredzes stāstiem drosmīgi dalījās komandas dalībniece Elizabete Šmite un bijusī parabobslejiste Annija Krūmiņa. Latgales komanda, izmantojot dažādus digitālus risinājumus skaidroja vienaudžiem, ka cilvēks ir kas vairāk nekā tikai diagnoze, par piemēru ņemot dzirdes funkciju zudumu. Zemgales komanda, apzinot vides pieejamību cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem reģiona skolās, ar vēstules starpniecību aicināja teju 40 Zemgales mācību iestādes meklēt risinājumus un iespējamos uzlabojumus.
Par uzvarētāju hakatona žūrija atzina Kurzemes reģiona komandu, kurā bija pārstāvētas V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskola, Talsu Kristīgā vidusskola un Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskola un kura radīja apjomīgāko un daudzveidīgāko darbu. Tā ietvaros jaunieši intervēja cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī diskutēja par stereotipiem, kas valda sabiedrībā attiecībā pret šiem cilvēkiem. Iepriecinošas ir projekta rezultātā jauniešu gūtās atziņas, kuru kopsavilkums izteikts komandas kapteiņa, V. Plūdoņa Kuldīgas vidusskolas audzēkņa Mārtiņa Stebuļa secinājumā: “Man patīk šis sauklis “Cilvēks, nevis diagnoze”. Un es domāju, ka to vēl vairāk vajag uzsvērt sabiedrībā – galvenais ir cilvēks, nevis diagnoze. Mēs arī pārrunājām, kā būtu, ja visi skatītos tikai uz trūkumiem, nevis uz to, kāds cilvēks tu esi. Tas man lika mainīt skatījumu uz ikvienu – nesaskatīt trūkumus, bet pamanīt labās lietas.”
Arī hakatona žūrijas komisija, kuras sastāvā bija deinstitucionalizācijas projekta pārstāvji augstākminētajos Latvijas plānošanas reģionos, izvērtējot komandu darbus, uzsvēra gandarījumu par ideju jēgpilno īstenojumu, vidusskolēnu godprātīgo un ieinteresēto attieksmi, kā arī izteica cerību, ka šis ir tikai pirmais solis jauniešu ieguldījumā un centienos mainīt sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar dažādām – kā fiziskām, tā garīgām – diagnozēm.
Maijas Cīrules, Kurzemes komandas dalībnieces no Talsu Kristīgās vidusskolas teiktais: “Mani vienaudži daudz zina un ir atvērti pret cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, bet tieši vecāki cilvēki varētu būt nākamā mērķauditorija, ko mums vajadzētu uzrunāt.”
Hakatona noslēgumā vairāki runātāji uztvēra to, ka iejūtīga, cilvēcīga un iekļaujoša attieksme ir īpaša nozīme šajā pandēmijas sociāli nospriegotajā situācijā. Psiholoģe, kampaņas “Cilvēks, nevis diagnoze” eksperte un hakatona Latgales komandas mentore Ilze Dreifelde uzsvēra: “Ne tik daudz mēs esam vajadzīgi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, cik viņi mums – lai arī ko mēs katrs ar to saprastu.”
Savukārt Sigita Zankovska-Odiņa, Resursu centra “Zelda” projektu koordinatore-pētniece un hakatona Vidzemes komandas mentore aicināja traucējumu neapgrūtinātu dzīvi uztvert kā privilēģiju, kas, pirmkārt, nav pašsaprotama, bet, otrkārt, dod mums iespēju kādu atbalstīt, būt līdzās kādam vājākam un kādam, kas nokritis, palīdzēt piecelties.
Hakatona noslēgumā visu komandu dalībnieki dažādiem vārdiem izteica vienu un to pašu domu – cilvēka vērtību sabiedrībā nedrīkst noteikt viņa diagnoze; mēs neesam ideāli, bet varam būt cilvēcīgi.
NoVairāk par skolēnu paveikto hakatona ietvaros šeit: https://cilveksnevisdiagnoze.lv/ko-doma-jauniesi/
