Šonedēļ Rīgas plānošanas reģiona Telpiskās plānošanas nodaļas vadītājs Rūdolfs Cimdiņš Barselonā piedalījās pasākumā “Global State of Metropolis”, kurā starp 50 metropolēm iepazīstināja ar Rīgas metropoles stāstu. Šis ir pirmais tāda mēroga pasākums, kurā ir iespēja prezentēt Rīgas metropoli un tās attīstības perspektīvas.
Rīgas metropoles areāls ir viens no 50 pasaulē un 15 Eiropā, kas izvēlēts Apvienoto Nāciju programmas UN-HABITAT salīdzinošās izpētes veikšanai. Pēc tās tiks sagatavots “Global State of Metropolis” pārskats, lai novērtētu “New Urban Agenda” īstenošanas progresu.
Pasākums tika rīkots Apvienoto Nāciju programmas UN-HABITAT ietvaros sadarbībā ar Barselonas metropoles areālu. Rīgas metropoles areāla attīstības jautājumi tiek prezentēti kopā ar tādu Eiropas metropoļu reģioniem kā Parīze, Porto, Mančestra, Katovice un Bratislava. Starptautisku ekspertu diskusijas laikā liela uzmanība tika veltīta metropoļu pārvaldības, sadarbības un konkurētspējas jautājumiem.
“Šajā pasākumā piedalījās 50 pasaules metropoļu pārstāvji, kas nozīmē, ka vienkopus mēs varējām iepazīt labākos metropoļu pieredzes stāstus. Šobrīd metropoļu saistībā arvien vairāk tiek runāts par metropoli kā funkcionālu ģeogrāfisku areālu, nevis tās robežas tiek definētas, vadoties no iedzīvotājiem vai vietējo jurisdikciju skaitu. Rīgas metropoles areāla stratēģijas veidošanā mēs tieši vadāmies no šī principa – vērtēt funkcionālo areālu un dažādu centru mijiedarbību,” norāda Rūdolfs Cimdiņš.
Šajā gadsimtā metropoles kļūst par dominējošo pilsētu tipoloģiju. 2020. gadā 1934 metropolēs dzīvoja vismaz 2,6 miljardi cilvēku, kas pārstāv aptuveni 60% pasaules pilsētu iedzīvotāju jeb vienu trešdaļu cilvēces. 34 metropoles pārsniegušas 10 miljonus iedzīvotāju; savukārt 51 iedzīvotāju skaits ir no 5 līdz 10 miljoniem; 494 no 1 līdz 5 miljoniem; un 1355 no 300 000 līdz 1 miljonam.
Metropoles areāla definīcija joprojām ir plaša. Vispārīgi runājot, lielpilsētu teritorijas koncentrējas liels skaits cilvēku, kas plūst savstarpēji atkarīgās teritorijās, “telpiski” tās aptver lielu teritoriju un bieži vien ietver ne tikai pilsētas, bet arī piepilsētas un lauku teritorijas. Daudzos gadījumos viņi ir atbildīgi par lielu procentuālo daļu no valsts IKP un ir savas valsts ekonomikas, sociālie un kultūras centri. Tāpēc tas, kas nosaka metropoles zonu, nav balstīts tikai uz iedzīvotāju skaitu, ne telpisko sadalījumu, ne pat asociēto pašvaldību skaitu, tas galvenokārt ietver funkcionālu dimensiju un ietver kopīgu identitāti un kopīgas teritoriālās pārvaldības shēmas no politikas, plānošanas, pārvaldības un finanšu dimensijas.
Neatkarīgi no tā, vai tā ir horizontāla izplatība, izkliedēta urbanizācija vai peri-urbanizācija, pilsētu teritoriju fiziskais apjoms pieaug daudz ātrāk nekā to iedzīvotāju skaits, tādējādi patērējot vairāk zemes pilsētu attīstībai. Šīs parādības ir padarījušas daudzas pilsētas izaugušas ārpus to centrālās pašvaldības vai “pilsētas” robežām, veidojot lielākas un blīvākas metropoles. Tā ir globāla tendence, kas joprojām pastāv visos pasaules reģionos un ietekmē visa veida un lieluma pilsētas, sākot no megapilsētām un beidzot ar vidējām pilsētām un pat mazām pilsētām.
ANO-Habitat integrējošā pieeja lielpilsētu pārvaldībai ietver vietējo, vietējo un nacionālo valdību līdzdalību lielpilsētu politikā un likumdošanā, plānošanā, pārvaldībā un finansēšanas mehānismos. Tos pēdējos ANO Habitat sauc par pārmaiņu virzītājspēkiem ilgtspējīgai urbanizācijai, kas tiek saprasti kā īpaši elementi, kas darbojas kopā un ir nepieciešami pakalpojumu sniegšanai, un produkti, kas novedīs pie pārmaiņām vai virzīs rezultātus un galu galā sasniegs ilgtspējīgu un līdzsvarotu teritoriālo attīstību. Pārmaiņu virzītājspēki tika noteikti arī Jaunajā pilsētu programmā kā tās īstenošanas jomas.
