Ilga un Ivo Švāni ar diviem dēliem – 13 gadīgo Danielu un 10 gadīgo Haraldu dzīvo netālu no Bergenas, Norvēģijā. Skaistās pilsētas tuvums, skuju kokiem klātās kalnu grēdas, kur tālumā pavīd virsotnes ar mūžīgo sasalumu, kur pat vasarā nenokūst sniegs, serpentīna ceļš, kas aisved pie nupat kā uzceltas plašas mājas kalnos, no Latvijas atvestais mīlulis – suns Otto un kaķis vardā Kokoss. Tā ir situācija, kādā rit ikdienas rīti un vakari Švānu ģimenē, jo dienas laikā vecāki strādā, bet bērni iet skolā. No lielās terases mājas dienvidu pusē, kas ir visīstākais Ivo roku darbs, var redzēt ļoti stāvu ceļu uz attālajām kaimiņu mājām. “Ziemā, apledojumā viņi ar mašīnām tur nemaz nevar uzbraukt. Atstāj lejā, un uz mājām iet ar kājām”, saka Ivo.
Ivo ir celtnieks, un, pateicoties viņa profesijai un 2008. gada finanšu krīzei Latvijā, Švānu ģimene izveidojās Norvēģijā. Kad Latvijā daudzi būvniecības uzņēmēji apturēja savu darbību, Ivo pieņēma darba piedāvājumu Bergenā. Tagad ģimene tur dzīvo jau 16 gadus. Doma par atgriešanos Latvijā, lai arī viņiem klājas ļoti labi, nav pazudusi.
Ilga Švāne ir Latviešu biedrības Bergenā vadītāja, un viņa saka: “Es te varu pabarot savu dvēseli ar latviskumu. Kad piedzima pirmais puika Daniels, es sāku interesēties, kur vēl tuvumā ir kādi latvieši, ar ko varētu satikties. Es gribēju, lai Daniels runā latviski un zina latviešu dziesmas. Man toreiz bija 27 gadi. Atradām Bergenā vienu mammu. Viņa ir mūzikas skolotāja un reizi nedēļa organizēja latviešu tikšanos, kopīgu dziedāšanu. Interesentu skaits ļoti ātri no 15 bērniem izauga līdz 30. Izeidojās paliela latviešu grupa. Mēs sākām pārdalīt savas atbildības. Tagad Bergenas latviešu biedrībā ir 100 biedri, kas katrs maksā gada maksu …eiro. Kopā ar bērniem mēs esam jau 250 latvieši. Pasākumos iekļaujas arī Bergenas tuvākajās un tālākajās apkaimēs un pilsētās dzīvojošie, un tad mēs esam jau 300. Visvairāk apmeklētais pasākums ir Latvijas valsts svētki 18. novembrī. Es varu teikt, ka latvietība un latviešu biedrība Bergenā aizsākās bērnu dēļ. Viss sākās ar bērniem.”
Bergenā Ilga bija nodzīvojusi divus gadus, kad piedzima pirmais dēls Daniels. Dzemdības notika norvēģu valodā. “Manas zināšanas bija pietiekamas, lai saprastu, ko man saka”, stāsta Ilga, “dzemdību namā man iemācīja visu par mazuļa kopšanu piemajos mēnešos. Mājās es atgriezos ļoti zinoša par to, kas bērnam vajadzīgs, kā viņu mazgāt, kā barot ar krūti. Kamēr biju dzemdību namā bez maksas bija gan pamperi, gan drēbītes.”
Pēc tam, ejot uz aptieku, Ilgai kā jaunajai māmiņai tika pasniegtas dāvanas mazulim – eļļiņas, šampūni, pat knupītis. Aptieku un veikalu atbalsts bija tik liels, ka ar sadāvinātajām lietām pietika gandrīz vai pirmo pus gadu. “Tas deva drošības sajūta. Es nestresoju. Jutu mieru un piepildījumu. Es domāju, ka šāda uzmanība un pasargātības sajūta jaunajām māminām varētu palīdzēt uzlabot demogrāfisko situāciju Latvijā.”
Arī Latvijā pēcdzemdību aprūpe ir labi, pat lieliski attīstīta, bet interesanti, ka daudzas bērnu drēbītes dzemdību namiem Norvēģijā tiek saziedotas. Norvēģietes speciāli ada zeķītes un ziedo tās jaundzimušiem mazuļiem. Arī Daniels saņēma vienu tādu pāri, kas sasildīja mazā ķipara mazās pēdiņas.
Norvēģijā ir nerakstīts likums, ka iedzīvotajiem ir labi iesaistīties brīvprātīgajā darbā. Piesakoties konkursā uz vakanci, ja CV nav minēts brīvprātīgais darbs, tas, iespējams, varētu būt pat izšķirošs – pieņemt darbā vai nē?
Latviešu diaspora Norvēģijā ir pozitīvi ietekmēta un aktīva. Protams, ir arī pasīvāki tautieši. “Labi, es neteikšu, ka viņi ir dīvānā sēdētāji, bet vairāk ir aktīvo cilvēku”, saka Ilga, “mēs savā latviešu kopienā, tā pat kā norvēģi, veltām laiku un enerģiju brīvprātīgajā darbā. Darbojas tāda kā neformāla attīstības formula: brīvprātīgais darbs – amatieris – profesionālis. Tu nezini, kad un kā tu Norvēģijā kļūsi par pofesionāli. Brīvprātīgais darbs paver jaunas iespējas un jaunus horizontus – arī atrast savu profesionālo nišu.”
Norvēģi atstāj riteņus ceļa malā, jo uzticas, ka neviens to nepaņems – tas kādam pieder. Mantas un lietas pie mājām stāv laukā, speciāli nepieskatītas, un tās nepazūd. Norvēģijā cilvēki uzticas viens otram, un šis ir vēl viens nerakstītais norvēģu likums. Viņi saka: “Tu tagad esi mūsu sabiedrībā, lūdzu, ievēro mūsu nerakstītos likumus.”
“Es pat teiktu, ka tieši cilvēku savstarpējā uzticība ir viena no galvenajām atšķirībām starp Latviju un Norvēģiju. Latvijā trūksts uzticības – valsts iestādēm pret iedzīvotājem, darba devējiem pret darba ņēmējiem un otrādi, reizēm kaimiņam pret kaimiņu. Man bija vajadzīgs laiks, lai es pieņemtu šo jauno domāšanu”, saka Ilga.
Ilga Švāne Bergenā gandrīz 10 gadus strādā Nodarbinātības valsts aģentūrā. Sākumā viņas pienākumos bija bezdarbnieku uzskaite un apmācība. Viņa bija atbildīga par ievadlekcijām un kvalifikācijas kursiem, noskaidroja, kas bezdarbniekiem nepieciešams – var būt jaunas prakses vietas un jaunas profesijas apgūšana? Norvēģijā bezdarbnieki pabalstu saņem divus gadus un tā apjoms ir 62% no iepriekšējās darba algas.
Tagad Ilga Nodarbinātības valsts aģentūrā strādā ar darba devējiem, savstarējā sadarbībā uzlabojot darba vidi uzņēmumos un iestādēs. “Tas ir jautājums ne tikai par pareizu fizisku, likumisku un drošu darba vidi, bet arī motivējošu psihoemocionālo situāciju darba vietā. Mēs kopīgi noskaidrojam, kāpēc darbinieki slimo? Slimo arī ārsti un medmāsiņas. Tieši medicīnas iestādes pēdējā laikā ir mana darba uzmanības centrā, un jautājums ir, kā uzlabot lai mazinātu hirearhiju starp, piemēram, ķirurgirm un māsiņām. Strādāju ar slimiem cilvēkiem, invalīdiem, un te svarīga ir pieeja – nevis, ko viņš nevar izdarīt, bet gan, ko viņš VAR izdarīt.”
Ivo Latvijā un Norvēģijā ir strādājis celtniecības jomā, pēdējos gados vairāk specializējoties galdniecībā, iebūvējot virtuves iekārtas un garderobes. Viņa profesija lielā mērā nosaka arī to, kāpēc Švānu ģimenes privātmāja attīstās tik straujos un kvalitatīvos tempos. Ivo ļoti rūpējas par savu sievu un dēliem – vadā viņus uz treniņiem, gatavo ģimenei vakariņas, pēc ēdienreizēm palīdz novākt traukus un vienmēr izcili tīru un sakoptu uztur arī ģimenes auto.
Abi puikas apmeklē futbola nodarbības. “Tas attīsta ne tikai fizisko ķermeni un uzlabo veselību, bet arī stratēģisko domāšanu un māca atbildību. Tas ir trennniņš un disciplīna”, saka Ilga, “Haralds spēlē klavieres, Daniels – vijoli. Nevienam nav jākļūst par mūziķi, svarīgi, lai bērniem attīstītos abas smadzeņu puslodes.”
Citas tautas kultūras un dzīves iepazīšana bagātina personību. Redzēt un apgūt ko jaunu vienmēr ir pozitīvi, un tas nav tā, ka tikai mēs varam mācīties no citiem.
“Norvēģi no latviešiem var mācīties apzinīgumu, izdarīgumu un to, kā strādāt efektīvāk. Uz mums var paļauties. Latvieši ir darba cilvēki. Norvēģijā gandrīz vai visus smagos darbus dara iebraucēji. Tīrīšana, viesnīcu un restorānu serviss – tas ir fiziski smags darbs uz kājam, un vissmagākos darbus Norvēģijā veic austrumeiropieši.”
“Atceros, kad pārcēlos uz Bergenu, domāju, ja neatradīšu darbu, kas man patiks, braukšu atpakaļ”, stāsta Ilga, “bet atradu. Palikšanu Bergenā veicināja arī tas, ka pirms apmēram 10 gadiem vēlējāmies Rīgā uz kredītu nopirkt dzīvokli, ko atmaksāt ar Norvēģijas algu, bet bankas kredītu toreiz uz tādiem noteikumiem neizsniedza. Savukārt Norvēģijā bija programma, kas jauniem cilvēkiem līdz 30 gadiem izsniedza kredītus bez pirmās iemaksas un ar valsts garantiju. Mēs iekļāvāmies tajā programmā un iegādājāmies savu pirmo īpašumu.”
“Norvēģu ēdieni ir līdzīgi latviešu, vienīgi viņi uzturā lieto vairāk jēra gaļu. Veikalos ir nopērkama saldēta rupjā maize no Zviedrijas vai Dānijas, kā arī graudainais biezpiens, bet tās nav Latvijas garšas”, stāsta Ilga, “norvēģiem svarīgs ir praktiskums. Viņi ģērbjas ļoti ērti un laika apstākļiem atbilstoši. Kad pārcēlos uz Bergenu, es sākumā pa akmeņainu ceļu gāju ar augstpapēžu kurpēm. Kad to ieredzīja mans darba devējs, viņš teica, ka tā esot pirmā reize, kad viņš redz, ka var iet ar tādām kurpēm un negrīļoties. ”
Švānu ģimene pārtikai mēnesī iztērē apmēram 1000 eiro. Par elektrību, ko izmanto arī apkurei, mēnesī jāmaksā ap 450 eiro, ziemas sezonā 500 – 600 eiro. Klāt vēl nāk izmaksas par ūdeni un santehniku – gadā ap 2000 eiro.
Ilga un Ivo, abi dēli ir it kā jau pieraduši pie dzīves Norvēģijā un tās vienreizējās dabas, taču acis nebeidz mieloties un elpa aizraujas gandrīz vienmēr, redzot skaistos un varenos kalnu skatus. Ģimenei vairāk iznācis apskatīt Norvēģijas rietumu un dienvidu krastu, plānots apgūt arī valsts ziemeļus.
“Es domāju, ka es atgriezīšos Latvijā, tikai nezinu kad … iespējams, kad bērni būs lieli un iekārtojuši savu dzīvi, bet var būt tad es viņiem būšu vajadzīga kā vecmāmiņa. Es gribētu vecumdienas pavadīt Latvijā. Man ir nostaļģija pēc savas zemes. Es esmu latviete un tā ir mana identitāte.”
Šīs intervijas autore ir Rīgas plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Daina Šulca. Jums ir jautājumi par atgriešanos? Rakstiet koordinators@rpr.gov.lv.
