Remigrantes Lienes Vītolas stāsts: dzīves kvalitāte te nebūt nav zemāka par Vāciju

Stāstu sērija par ārvalstīs dzīvojošo latviešu atgriešanos uz dzīvi Rīgā vai tās reģionā.

Pēc vairāk nekā 20 gadu prombūtnes Turcijā, Malaizijā un Vācijā uz Rīgu šīs vasaras augustā pārcēlās Liene Vītola. Par Lieni ir jāzina un par Lienes atgriešanos ir jāizstāsta kaut vai tāpēc vien, ka viņa to izdarīja ļoti tālredzīgi un Rīgā ar dzīvi jūtas apmierināta.

“Rīgas remigrācijas koordinatore man atsūtīja informāciju par to, ko vajadzētu nokārtot vēl Vācijā esot. Tas kalpoja par pamatu darāmo lietu sarakstam, kurā atrisinātos jautājumus atzīmēju ar krustiņu – tātad izdarīts! Latvijā daudzas lietas ir nokārtojamas elektroniski. Vācijā vairāk valda vecā birokrātiskā sistēma,” stāsta Liene. “Es darbojos strukturēti. Esmu dzimusi rīdziniece. Uz Rīgu atgriezos augusta sākumā un augusta  beigās jau sāku strādāt. Darbu atradu vēl Vācijā esot. Pēc profesijas esmu vācu valodas pedagogs un kouča trenere. Vācijā vadīju integrācijas kursus ārzemniekiem un strādāju par pozitīvās psiholoģijas kouča speciālisti. Tagad Rīgā esmu vācu valodas skolotāja 4. – 8. klasēm un nākotnē plānoju uzsākt arī kouča nodarbības.”

Pozitīvās psiholoģijas koučs ir speciālists, kurš palīdz apzināt pašam sevī esošos resursus un vērtības, savus plusus un mīnusus, ieraudzīt savas patiesās vēlmes un vajadzības, lai veidotu piepildītu un jēgpilnu dzīvi.

Liene pati īsā laikā ir izveidojusi sev pozitīvu un interesantu dzīvi Rīgā. No viņas var mācīties. Viņa, pirms sūta savu pieteikumu vakancei, atrod laiku, lai iedziļinātos konkrētā darba pienākumos un uzņēmuma vai iestādes prasībās, pārdomājot, vai viņai pašai tas ir piemēroti un vai viņa varētu būt piemērota darba devējam.  Liene saka: “Es saprotu, kurā darbā es varētu tikt pieņemta. Man Vācijā ir iegūts maģistra grāds. Tagad diplomu esmu iesniegusi Akadēmiskās informācijas centrā, lai pielīdzinātu Latvijas augstākās izglītības sistēmai.”

Reizēm remigrantu sacītajā var saklausīt nedrošību, kā Latvijā varēs iztikt ar zemāku algu nekā mītnes valstī. Par dzīves materiālo pusi un ar to saistītajām iespējām Liene stāsta: “Latvija 20 gados ir ļoti mainījusies. Te ir patīkami un droši. Dzīves standarti iet uz augšu. Arī mans dēls, kurš mācās sagatavošanas klasē, te jūtas labi, intensīvi apgūst latviešu valodu un iet uz futbola un peldēšanas treniņiem. Latvijas skolās ir mazākas klases un individuālāka pieeja katram bērnam. Ir izteiktāka piederības sajūta. Latvijā un Rīgā man patīk kultūras un sporta pasākumu pieejamība. Divu mēnešu laikā esmu bijusi uz piecām teātra izrādēm un koncertu, basketbola un hokeja spēlēm. Vācijā biļetes uz šādiem pasākumiem ir daudz dārgākas, un, tur dzīvojot, es tik bieži uz pasākumiem negāju.

Tagad Rīgā saņemu mazāku algu nekā Vācijā, bet mana dzīves kvalitāte te nebūt nav zemāka. Piemēram, par summu, ko maksāju par dzīvokļa īri Rīgā, Vācijā es varētu atļauties mazāku mājokli un ne tik pievilcīgā vietā. Arī sporta skolu piedāvājums un Latvijas cilvēku sportiskais azarts un tieksme uz augstu rezultātu sasniegšanu man ir svarīga – gan jaunībā, gan tagad spēlēju basketbolu un dēls paaugoties vēlas pievienoties VEF spēlētāju saimei.”

Grūtākais pārcelšanās procesā Lienei bija izlemt, kuras mantas no Vācijas paņemt līdzi uz Rīgu un kuras atstāt. Viņa tam piegāja veselīgi – kā iespēju atbrīvoties no visa liekā. “Tagad ir lielāks minimālisms”, saka Liene.

Lienei Vītolai un dēlam ir Latvijas un Vācijas pilsonība, un arī Vācijā viņi jūtas kā mājās, bet te, Rīgā, kur ir Lienes vecāki, radi, lielā Vītolu ģimene un bērnības draudzenes viņiem abiem, šķiet,  dzīvot ir vislabāk un patiesāk. “Divas reizes gadā no Vācijas lidojām uz Rīgu, bet ar to bija par maz. Dēls un es biežāk vēlējāmies redzēt manus vecākus un mani vecāki – mūs,” saka Liene.

Lēmums – pārcelties atpakaļ uz Rīgu tika pieņemts covid pandēmijas laikā. “Pirms tam man šķita, ka pasaulē jebkura vieta ir sasniedzama pāris stundu laikā. Tā bija ilūzija. Pandēmijas laikā ierobežojumi Vācijā bija krietni stingrāki kā Latvijā. Bez īpašas atļaujas mēs pat nevarējām atstāt savu mājokli, tikai viens  ģimenes pārstāvis drīkstēja doties uz tuvāko veikalu pēc ēdiena. Tad es sapratu – vienalga, kas pasaulē notiktu, es gribu būt kopā ar savējiem, ar mammu, tēti, mūsu radiem un visu ģimeni.”

Liene mūsu tautiešiem ārzemēs, kuri domā par atgriešanos, saka: “Latvijā ir labi. Nevajag baidīties pārcelties, tikai laicīgi jānokārto visi dokumenti un citas lietas. Remigrācijas koordinatora piedāvājums darbojas. Man arī patika, ka koordinatore man personīgi piezvanīja. Vecāki var būt droši, ka Latvijā viņu bērns vienā klasē mācīsies ar citiem latviešu bērniem. Te ir saglabājušās jaukas tradīcijas, kas palīdz veidot latvisko identitāti.”

Vēlies atgriezties Rīgā vai tās reģionā? Sazinies ar reģiona remigrācijas koordinatori Dainu Šulcu – koordinators@rpr.gov.lv vai arī +371 26614179.

Sagatavoja: Daina Šulca