Mūsdienu straujajā pasaulē arvien vairāk ceļotāju novēršas no virspusēja masu tūrisma, meklējot mierīgāku, dziļāku un videi draudzīgāku pieredzi. Lēnais tūrisms piedāvā tieši to – iespēju nesteidzīgi izbaudīt vietas garšu, stāstus un cilvēkus, vienlaikus cienot vietējo vidi un kopienas.
Arī Latvija nav izņēmums. Rīgas plānošanas reģions piedalās SLOWDOWN projektā, kurā tiek meklēti risinājumi vietējā tūrisma attīstībai, izmantojot lēnās domāšanas pieeju – mazāk steigas, vairāk kvalitātes.
Galvenās rekomendācijas Eiropas pieredzē ir skaidras: integrēt lēno tūrismu valsts un pašvaldību politikās, stiprināt vietējos uzņēmējus un attīstīt videi draudzīgu infrastruktūru. Lēnais tūrisms nav tikai ceļošanas veids – tas ir vērtību kopums, kas balstīts uz cieņu, apzinātību un ilgtspēju.
Eiropā lēnais tūrisms guvis plašu atzinību. Itālijas un Horvātijas projekts Take it Slow atdzīvina piejūras ciematus, savienojot kultūras mantojumu ar ilgtspējīgu mobilitāti. Francijā darbojas Slow Tourism Lab, kur tiek attīstīti tūrisma risinājumi mazajiem uzņēmumiem laukos. Austrijā un Vācijā vietējās pašvaldības pielāgo attīstības plānus, veicinot velomaršrutus, bioloģiskās saimniecības un klusuma zonas.
Lēnais tūrisms kļūst par nozīmīgu instrumentu arī vietējo identitāšu saglabāšanā un kopienu saliedēšanā. Francijas ciematos, kur reiz tūristu plūsmas metās garām, šodien tiek rīkoti kulinārie festivāli, amatniecības darbnīcas un pastaigu takas, kas ļauj viesiem iepazīt vietējo dzīvesveidu nevis kā skatītājiem, bet kā līdzdalībniekiem. Tā vietā, lai vienkārši “redzētu”, lēnais tūrisms aicina “sajust”.
Šveicē regulāri notiek slowUp dienas – veselas pilsētas ielas tiek atvēlētas tikai gājējiem un velobraucējiem. Tajās dienās pilsēta ieelpo klusumu un dzīvīgumu reizē. Nav satiksmes troksņa, ir vieta sarunām, smiekliem un dabai. Šāda iniciatīva ne vien popularizē ilgtspējīgu mobilitāti, bet arī maina cilvēku uztveri par pilsētvidi kā dzīves telpu, nevis tranzīta zonu.
Īrijā radītā stratēģija Hidden Heartlands uzsver mazāk zināmu vietu atklāšanu un aicina ceļotājus pievērsties vietējām vērtībām – tradicionālai virtuvei, stāstiem, ainavām, kur nav reklāmu stendu. Šī pieeja palīdz novirzīt tūristus no pārpildītiem centriem uz reģioniem, kam līdz šim uzmanība bijusi liegta.
Un pat Nīderlandē, Amsterdamā, kur tūrisma blīvums ir viens no augstākajiem Eiropā, pilsētas dome veido jaunu stratēģiju līdz 2035. gadam – tā paredz ne tikai ierobežot kruīza kuģus un trokšņainas ballītes, bet arī veicināt jēgpilnu tūrismu, kas ir harmonijā ar pilsētas iedzīvotāju ikdienu. Tūristu loma tiek pārvērtēta – no patērētāja uz viesi, no steidzīga skatītāja uz klusu līdzgaitnieku.
Latvijā lēnā tūrisma potenciāls vēl ir tikai sācis uzplaukt, taču pirmās ievirzes ir daudzsološas – garās pārgājienu un dabas takas, nelielas saimniecības, vietējo pārtikas ražotāju sadarbības iniciatīvas, kā arī reģionālie velomaršruti. Tās visas ir iezīmes tam, ka arī pie mums pieaug vēlme pēc ceļošanas, kas ir nevis “vairāk”, bet “dziļāk”.
Lēnais tūrisms nav ātra atbilde tūrisma nozares izaicinājumiem. Tas ir ilgs dialogs – starp cilvēku un vietu, starp šodienu un mantojumu, starp attālumu un tuvību. Tas ir aicinājums nest steigu kabatā, nevis sirdī.
Taču kā jau katrai pārmaiņai arī lēnā tūrisma idejai ceļā stāv izaicinājumi. Eiropas ainavās, kur tūristu plūsmas jau sen ir pārsniegušas dabas un cilvēku spējas tās uzņemt, joprojām dominē kvantitāte pār kvalitāti. Masu tūrisms, kas sākotnēji šķita kā ekonomikas glābējs, daudzviet ir pārvērties par negausīgu milzi.
Pārmērīgā tūrisma jeb overtūrisma sekas kļūst arvien redzamākas: pilsētas, kas zaudē savu dvēseli, jo tās vēsturiskie centri pārtop par dekoratīviem fonā esošiem “Instagram” kadriem. Barselonā mājokļu krīze tiek saistīta ar nekontrolēti pieaugošo tūrisma dzīvokļu skaitu. Amsterdamā aizveras kruīzu termināļi, bet Prāgā aizliedz “alus velosipēdus”, kas vairāk līdzinās braucošam troksnim, nevis atpūtai.
Ne mazāk bīstams ir tūrisma politikas fragmentārisms. Pašvaldībām bieži trūkst resursu, zināšanu vai drosmes pieņemt stingrākus lēmumus. Bieži viena rīcībpolitika vēlas attīstīt ilgtspēju, kamēr otra paralēli finansē masu tūrisma reklāmas kampaņu. Ilgtspējīgas attīstības trīsstūris – ekonomiskā, sociālā un vides līdzsvars – bieži paliek uz papīra, kamēr praksē valda īstermiņa ieguvumu diktāts.
Tāpat sabiedrībā joprojām valda pārprasta izpratne par ceļošanu – kā skrējienu pēc “vietu skaita”, nevis stāstu, kas rodas, kad ceļotājs kļūst par klausītāju, ne tikai skatītāju. Lēnais tūrisms pieprasa ne tikai jaunu infrastruktūru vai regulējumu. Tas pieprasa domāšanas pārmaiņas – gan no ceļotājiem, gan no tiem, kas veido tūrisma politiku.
Tā ir pārmaiņa no “ko es redzēšu?” uz “ko es piedzīvošu?”. No “cik ātri?” uz “cik jēgpilni?”. Un tieši šis jautājums – par jēgu – kļūst par ceļvedi nākotnes tūrismam, kurā galvenais mērķis nav atzīmēt galamērķus, bet atklāt attiecības: ar vietu, ar cilvēkiem, ar sevi.
Raksts izveidots, balstoties iz SLOWDOWN projekta ietvaros reģiona konsultatīvā partnera — Austrumsomijas Universitāte — veikto ziņojumu “”SLOW TOURISM AND ITS GOOD PRACTICES: European State of Play”/ “LĒNAIS TŪRISMS UN TĀ LABĀS PRAKSES: Eiropas pašreizējā situācija”.
