Ar Ingunu Lūkinu Siguldas viesu mājā Vālodzes tiekamies pašā pavasara plaukumā. Pirms gada kopā ar dzīvesbiedru Vinci Blampiedu viņa atgriezās Latvijā no Apvienotās Karalistes Kroņa īpašumam piederošās Gērnsijas salas. Cerību pilni šeit veidot mierpilnu, komfortablu turpmāko dzīvi. Vince bijis tas, kurš ierosinājis pārcelties uz Latviju! Iegādājušies Vālodzes, veiksmīgi uzsākuši viesu mājas biznesu, taču Covid-19 pandēmija to apturējusi. Bet saimnieki nesēž klēpī saliktām rokām – pie guļbaļķu ēkas ar astoņiem numuriņiem, plašu viesu zāli un teritorijas iekopšanas darāmā ļoti daudz. Un viņi ir darītāji.
Cik tā sala ir maza…
“Viesu māja ir celta 2004. gadā. Pagājušā gada aprīlī, maijā te jau bija pilns ar tūristiem. Šogad klusums. Zāli nopļāvām. Vince tagad pats savām rokām atjauno terasi. Darāmā te ir ļoti daudz. Mēs nopirkām darbojošos biznesu, bet atklājās zemūdens akmeņi – daudzas problēmas ar santehniku, ar jumtu, pārdošanas laikā bija noslēptas. Ziemā pie iekšdarbiem radinieki palīdzēja. Iepriekšējais saimnieks par māju nebija īpaši rūpējies, bet māja ir jākopj, koks jāsaglabā,” stāsta Inguna Lūkina. Viņa pati nāk no Mālpils, pabeigusi Siguldas vidusskolu. Tolaik, kad celta šī ēka, Inguna jau bija prom no Latvijas – aizbraukusi 2003. gada sākumā. “Strādāju tirdzniecībā. Vienubrīd dzintaru tirgoju tūristiem. Kādu brīdi biju arī Vācijā, palīdzēju radiniekiem, bērnus pieskatīju. Bet mana pēdējā darba vieta Latvijā bija būvmateriālu veikalā Berģos. Augstskolas neesmu beigusi, dzīve ir izmācījusi,” pasmaida Vālodžu saimniece. Kad tolaik ieraudzījusi bildes no Gērnsijas, kurp bija devusies draudzene, nodomājusi – palmas, viss tik skaisti! Kāpēc nepamēģināt?! Rīgā kāda aģentūra algoja darbiniekus agrokultūras darbiem un viesnīcās šai salā. Aizbraucu uz darba interviju un man teica, ka vairāk izskatos hoteļiem piemērota,” smej Inguna un turpina: “Vienkārši gribēju ko jaunu izmēģināt. Tolaik biju jau šķīrusies, meitu izaudzinājusi, viņa jau studēja. Tā es nokļuvu Gērnsijā. Tolaik Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā un noteikumi bija ļoti strikti – sākotnēji darba un uzturēšanās atļaujas deva tikai uz deviņiem mēnešiem. Strādāt drīkstēja tikai pie saimnieka, kurš uzaicinājis darbā. Nostrādāju deviņus mēnešus, bija jābrauc atpakaļ un hoteļa galvenais menedžeris uzrunāja – vai nevēlos Gērnsijā atgriezties? Tas bija 2004. gada janvāris, teicu – pagaidīšu 4. maiju, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā un tad atgriezīšos.”
Gērnsijā Inguna atgriezās, saņemot darba līgumu uz trim gadiem. Sala jau maza, apbraucama stundas laikā, ar 64 tūkstošiem iedzīvotāju tolaik un viesstrādnieku skaits ticis kontrolēts. “Kad lidmašīna laidās lejā, nodomāju – ak, vai, cik tā sala ir maza!” smaida Inguna. Viņa labi runājusi vāciski, bet pārvaldījusi arī angļu valodu. Viesnīcā, kur supervaizere bijusi šveiciete, bet galvenais menedžeris francūzis, Inguna strādājusi par istabeni. Kolēģes bijušas gan latvietes, gan portugālietes no Madeiras salas. “Viesnīca piederēja indietim, kurš bija vismaz miljonārs, viņš viesnīcu apraudzīja divreiz gadā un pret darbiniekiem izturējās ļoti draudzīgi – pienāca klāt, aprunājās,” darba devēju raksturo Inguna.
Pēc trīsarpus gadiem viņa lūkojusi jaunas darba iespējas, sludinājumā atradusi, ka otrā salas pusē meklē darbiniekus luksus kotedžās. “Tās arī piederēja multimiljonāriem, kuri salā dzīvoja jau gadus divdesmit un visu bija sasnieguši ar savu darbu, strādājot. Neviens viņiem to naudu nebija uzdāvinājis. Man radās labs kontakts ar īpašniekiem. Tolaik jau biju iepazinusies ar Vinci,” pasmaida Inguna. Abi iepazinušies pabā.
http://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/es-esmu-sava-vieta-14241161
