RPR

VIDE

Vide ir mūsu dzīves telpa, kurā notiek visas saimnieciskās un kultūras darbības. Neskatoties uz samērā augsto iedzīvotāju, infrastruktūras un saimnieciskās darbības līmeni, reģionā ir saglabājusies vides relatīvi augstā kvalitāte: atklāto – apbūvēto teritoriju labvēlīgā proporcija, relatīvi zemais iedzīvotāju blīvums, relatīvi maz piesārņotais gaiss, ūdens un augsne un dabas teritorijas ar lielu augu un dzīvnieku sugu daudzveidību.

Pēdējā laikā arvien vairāk vides kvalitāte tiek uztverta kā saimnieciskās darbības attīstības priekšnoteikums. Rīgas plānošanas reģions koncentrē ievērojamas vides vērtības, kas ir unikālas ne tikai Latvijā, bet ieņem nozīmīgu vietu Eiropas mērogā. Pludmales, trīs lielo upju – Daugavas, Lielupes un Gaujas – satece, seklie piejūras lagūnezeri, plašie purvu masīvi Rīgas tuvumā un mežu ekosistēmas veido ainavekoloģisko pamatu Rīgas reģiona vidusdaļā un papildina Rīgas attīstības potenciālu.

Ar mērķi aizsargāt unikālo dabas skaistumu, ainavas, neskaitāmās augu un dzīvnieku sugas, minerālūdens un medicīnisko dubļu krātuves, reģionā ir noteiktas īpaši aizsargājamo dabas (ĪADT) teritorijas: dabas rezervāti, nacionālie parki, biosfēras rezervāti, dabas liegumi, dabas parki, aizsargājamo ainavu apvidi, dabas pieminekļi (dižkoki, ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie objekti) un mikroliegumi. Rīgas reģionā ĪADT platība pārsniedz 10% no reģiona kopplatības. Rīgas reģionā atrodas divi nacionālie parki – Gaujas nacionālā parka dienvidrietumu daļa un Ķemeru nacionālais parks, daudzi dabas liegumi (Lielie Kangari, Babītes ezers, Cenas tīrelis u.c), dabas parki (Beberbeķu, Dolessala, u.c.), aizsargājamo ainavu apvidus (Ādaži) un daudzi jo daudzi dabas pieminekļi. Babītes ezers, kas atrodas piekrastes līdzenumā, ir arī dabas rezervāts putniem. Acīgs apmeklētājs pamanīs balto gārni, vairākas ērgļu sugas, dzērves un duci citu skaistu, kā arī retu putnu sugu.Sevišķi mīlēts Latvijā ir stārķis. Dažreiz var laimēties ieraudzīt izvairīgo un reti pamanāmo melno stārķi, taču galvenie reģiona ainavas dalībnieki ir baltie stārķi, kas savas milzīgas ligzdas savijuši jumtu korēs, telefona stabu galos uz ūdenstorņiem un uz citām cilvēku radītām konstrukcijām visā reģionā.

Rīgas pilsēta ir unikāla ar to, ka tās teritorijā atrodas pieci valsts nozīmes dabas liegumi: Daugavgrīvas, Vecdaugavas, Jaunciema, Krēmeru, Vakarbuļļu, kā arī Piejūras dabas parks. Šajās platībās apdzīvotu vietu tiešā tuvumā ir konstatētas vairāk nekā 25 aizsargājamo augu sugas.

Piekrastes dabas kompleksi, lielo upju, kā piejūras ezeri un mitraines, plaši meži un balto smilšu pludmales 200 km garumā, kā arī lauku un urbāno teritoriju mija, rada bagātu dabas un kultūrainavu mozaīku.

Bez ĪADT, nozīmīga ir visa dabas ainava kopumā, kas veido kultūrainavu – dabiskā un clvēku radītā mijiedarbības rezultātu. Atkarībā no saimnieciskās aktivitātes rakstura un apjoma veidojas mums pierastā lauku vide, ar kuru mēs saistām noteiktu teritoriju vai vietu. Te nozīmīgu vietu ieņem meži, kas veido gandrīz pusi no reģiona teritorijas un uzskatāmi par nacionālu vērtību. Īpaši svarīgi tie ir bijuši Pierīgā, kur tie kalpo kā pilsētas „plaušas” un rekreācijas teritorija.

Svarīga ir mozaīkainavas – kur mijas gan lauksaimniecības gan mežu teritorijas – kvalitātes saglabāšana, kas ir nozīmīga tūrisma un iedzīvotāju atpūtas (rekreācijas) attīstības resurss. Rīgas reģiona zemes dzīļu resursi ir ierobežojami rūpnieciskai izmantošanai, bet to izmantošanai ir augsts pakalpojumu saimniecības sektoru attīstības potenciāls.

Taču vide pastāvīgi atrodas izmaiņu procesā. Straujā teritorijas attīstība rada konfliksituāciju – nepieciešamas teritorijas saimniecisko, dzīvojamo un citu funkciju attīstībai ekonomiski izdevīgās teritorijās – piepilsētā, gar ceļiem, jūras un citu ūdeņu piekrastēs, mežaparku un mežu teritorijās, kas palielina slodzi uz apkātējo vidi, un bieži gala rezultātā konfliktē ar pašu teritorijas attīstības mērķi. Izmainītā, vai pat ļaunāk – degradētā teritorija, zaudē savu ainavisko pievilcību, bioloģisko un ekonomiko vērtību. Šo konfliktu risināšana ir teritorijas plānošanas uzdevums.

Tradicionāli Rīgas plānošanas reģionā Baltijas jūras baseina līmeņa problēmu teritorijas ir Rīgas jūras līcis, Rīga, Jūrmala un Olaine. Šajās teritorijās un vietās vides piesārņojums ir bijis saistīts galvenokārt ar ķīmisko, celulozes ražošanas un citu rūpnieciskās ražošanas koncentrāciju un sliktas kvalitātes ražošanas un attīrīšanas tehnoloģiju izmantošanu.

Tomēr, pēdējos gados ir aktualizējušās jaunas vides problēmas – pieaug transporta ietekme uz vidi, īpaši gaisa kvalitāti un palielinās saražoto atkritumu daudzums, parādījušās problēmas, kas saistās ar strauju bīstamo ķīmisko savienojumu izplatīšanos. Iedzīvotājiem palielinās alerģiska rakstura saslimšanas. Iezīmējas teritoriāli noteikti problēmareāli, to skaitā Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjosla, teritorijas ap Pierīgas ezeriem un upju aizsargjoslas. Pēc Latvijas normatīvo aktu prasībām jāizstrādā trokšņu karte un rīcības plāns. Trūkst operatīvi izmantojamas informācijas par peldūdeņu kvalitāti iekšzemes peldvietās.

Vide ir visa reģiona iedzīvotāju kopēja vērtība, kas prasa ilgtermiņa rīcību un plānošanu.

GALVENĀS AIZSARGĀJAMĀS DABAS TERITORIJAS RĪGAS REĢIONĀ

Gaujas nacionālais parks tika izveidots 1973. gadā, un tā platība sastāda 91 000 hektārus zemes. Parka teritorija ir sadalīta 5 funkcionālās zonās, no kurām svarīgākās ir dabas rezervātu un dabas liegumu zonas. Galvenās no tām ir dabas rezervāti un dabas liegumi. Nacionālā parka nozīmīgākā daļa ir Gaujas senleja, kas kopā ar pieteku ielejām veido savdabīgu ainavu. Gaujas un citu mazāku upju un strautu krastos ir Latvijā vislielākie devona iežu atsegumi – smilšakmens kraujas, klintis un alas. Parkā sastopamas gandrīz 900 augu sugas, to apdzīvo 149 putnu sugas un 48 zīdītāju sugas. Nacionālajā parkā atrodas vairāk nekā 500 kultūras un vēstures pieminekļu. Gaujas nacionālā parka dienvidrietumu daļa atrodas Rīgas reģionā, arī gleznainākā Gaujas senlejas daļa un lielais vairums Siguldas kultūras un vēstures bagātību.

Piejūras dabas parks atrodas Rīgas reģionā, starp Kalngali un Lilastes upi. Tas aptver apkaimes pludmales, kāpas un mežus. Rožu kāpu biežāk sauc par botānisko dārzu, jo uz tās augošās sarkanīgās mežrozītes var izstiepties līdz pat 2,5 metru augstumam. Dabas parka augstākais punkts ir Labošanās augstiene, ko jūrasbraucēji izmanto navigācijai. Parkā ir arī citas augstas vietas – Brēdes pakalns (29 metri), Slēpotāju kalns, Ieputinātās priežu kāpas, u.c.