Mūsdienās ilgtspēja ir kļuvusi par vienu no svarīgākajām tēmām gan politikas veidotāju, gan uzņēmumu, gan sabiedrības dienaskārtībā. Taču ilgtspēja nav vienots risinājums – tā izpaužas dažādos veidos, atkarībā no nozares, mēroga un vietējā konteksta. Šī diskusija tika veltīta tam, lai izprastu, kā dažādas organizācijas ceļā uz ilgtspēju izvēlas dažādus risinājumus, vienlaikus balstoties uz labās prakses piemēriem, kuri sniedz iedvesmu un virzienu pārmaiņām. Svarīga loma šajā ceļā ir arī tūrisma lēnināšanas pieejai, kas piedāvā alternatīvu – ilgtspējīgāku, cilvēkam un videi draudzīgāku skatījumu uz nozares attīstību. Kā šo pieeju veiksmīgi integrēt kopējā stratēģijā un kādas ir tās priekšrocības dažādos kontekstos? Par šo tika diskutēts sarunu iedalot trīs tematiskos posmos:
Diskusijas mērķis bija apzināt un izcelt pastāvošās iespējas ilgtspējas integrēšanai praksē, pilnveidojot esošos un veidojot jaunus tūrisma produktus. Lai īstenotu atbilstošas rīcības, ir nepieciešams izvērtēt dažādus rīcību scenārijus, ņemot vērā iesaistīto pušu intereses un rīcības kapacitāti.
Diskusijas mērķis bija izcelt labās prakses, kuras jau šobrīd tiek īstenotas gan Latvijā, gan citviet, īpašu uzmanību pievēršot Sibiu reģionam Rumānijā. Balstoties uz Latvijas gadījumu izpēti, diskusijas laikā tika meklēta atbilde uz jautājumu – kā galamērķa pārvaldība un uzņēmēju (pakalpojumu sniedzēju) zināšanas un kapacitāte nodrošina tūrisma lēnināšanu. Kādas ir labo prakšu mācības, kuras var tikt izmantotas turpmāk.
Galamērķa pārvaldības organizācijas (DMO) ir atbildīgas par tūrisma attīstību kopumā. Šī atbildība paredz apmierināt citu iesaistīto pušu gaidas par tūristu skaita pieaugumu, vidējo tēriņu pieaugumu un efektīvu galamērķa mārketingu. Tomēr bieži daudz svarīgāk ir ilgtspējīgu produktu attīstīšana, kad mazāks tūristu skaits sniedz lielāku pienesumu gan galamērķim kopā, gan uzņēmējiem. Diskusijas mērķis bija skaidrot kā galamērķa pārvaldība ietekmē ilgtspējas prakšu īstenošanu.
Pasākumā piedalījās pārstāvji no reģiona pašvaldībām, vietējām rīcības grupām, tūrisma nozares uzņēmumiem un aģentūrām, NVO un to vadīja Dr.oec. Ēriks Lingebērziņš, biznesa augstskolas “Turība” Tūrisma pētniecības centra vadītājs un Starptautiskās tūrisma fakultātes dekāns.
Saruna apliecināja, ka gan akadēmiskā vide, gan pašvaldības un uzņēmēji saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem, tostarp ģeogrāfiskās atrašanās vietas ietekmi un nepieciešamību rast līdzsvaru starp ekonomisko izaugsmi un ilgtspējīgu pieeju.
Diskusijā īpaši uzsvērta Jūrmalas pieredze, kur tūrisma attīstība veicina ne vien viesu skaita pieaugumu, bet arī vietējās dzīves kvalitātes uzlabošanos. Savukārt Rīgai kā galvaspilsētai nākas meklēt līdzsvaru starp masu tūrismu un lēno tūrismu, kas balstās uz kopienu un nevalstisko organizāciju iesaisti. Ādažu pašvaldības pārstāve tēlaini salīdzināja lēno tūrismu ar vilni, ko Rīgas reģionam jāiemācās noķert un noturēt. Tajā pašā laikā vietējās rīcības grupas norādīja uz pretrunu starp vēlmi ceļojuma laikā pieredzēt pēc iespējas vairāk un lēnā tūrisma būtību, kas paredz apzinātu palēnināšanos un dziļāku iesaisti.
Diskusijā piedalījās arī pārstāvji no Sibiu reģiona Rumānijā, kas reģionā bija ieradušies Eiropas Interreg projekta SLOWDOWN ietvaros iepazīt mūsu lēnā tūrisma labās prakses. Kā viens no starptautiskiem piemēram tika minēta Austrija, kur spēj saglabāt dabu, kultūru un cilvēku iesaisti, vienlaikus attīstot spēcīgu tūrisma industriju. Siguldas pārstāvis akcentēja, ka būtiska ir produkta veidošana un galamērķa komunikācija, īpaši ņemot vērā dažādās ceļotāju vecuma grupas un viņu vajadzības. Viesnīcas un citi pakalpojumu sniedzēji var kļūt par pārmaiņu aģentiem, izglītojot apmeklētājus par ilgtspējīgu rīcību un palīdzot veidot atbildīgu ceļotāja pieredzi.
Diskusijā izskanēja atziņa, ka šobrīd tikai neliela daļa tūrisma apmēram 16% Rīgas reģionā ir organizēts, bet lēnais tūrisms prasa īpašu pieeju un dažkārt arī lielākus izdevumus. Vienlaikus tas sniedz iespēju piesaistīt tirgus, kas gatavi maksāt vairāk un uzturēties ilgāk. Lēnais tūrisms tika raksturots kā pieejamības jautājums – valodas, vides un sociālās iekļaušanas nozīmē, kā arī kā cilvēciska, personīga pieeja ceļotājam.
– Iedrošināt uzņēmējus sākt ar vienu konkrētu produktu un to mērķtiecīgi piedāvāt;
– Veidot mēnešiem ilgus tūrisma piedāvājumus;
– Iesaistīt vietējās kopienas pasākumu radīšanā, lai tie kļūtu par neatņemamu tūristu pieredzes daļu.
Sarunu laikā aktuāls kļuva arī jautājums par Rīgas plānošanas reģiona gatavību lēnajam tūrismam un to kā Baltijas mērogā varētu veidot vienotus piedāvājumus, mudinot viesus uzturēties ilgāk un atklāt dažādus galamērķus.
Noslēgumā dalībnieki vienojās, ka ceļš uz ilgtspējīgu un lēnu tūrismu prasa ne tikai infrastruktūras un pakalpojumu attīstību, bet arī iedzīvotāju attieksmes maiņu pret viesiem un citādo. Sarunas ar vietējiem, kopienu iesaiste un cilvēciska pieeja var kļūt par pamatu reģiona konkurētspējai un ilgtspējīgai tūrisma attīstībai.
Lai iegūtu vairāk informācijas, apmeklējiet vietni.
