Lai Rīgas metropoles attīstībā notiktu uzrāviens, nepieciešami ieguldījumi. Šis reģions rada lielāko daļu no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), tādēļ tajā jāiegulda, jāpalīdz uzņēmējiem ar pievedceļiem, ar infrastruktūru, ir vajadzīgas atbalsta programmas jaunajiem speciālistiem, zinātniekiem un inovācijām, intervijā aģentūrai LETA teica Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks, Rīgas plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs un Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienības “Rīgas metropole” līdzpriekšsēdētājs Edvards Ratnieks (NA/LRA).

Jūs pašlaik esat Rīgas plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētājs. Cik ilgi būsiet amatā?

Līdz vēlēšanu cikla beigām. Viss vēlēšanu cikls ir četri gadi, no kuriem divus gadus padomi vada kāds Pierīgas pašvaldības vadītājs, divus gadus – Rīgas domes pārstāvis.

Neraugoties uz to, ka kopumā reģiona attīstības lietas virzās uz priekšu ļoti lēni, nesen tika paziņots par vienotās sabiedriskā transporta biļetes ieviešanu nākamgad. Kuros maršrutos tā darbosies?

Vienotā biļete darbosies “Pasažieru vilciena” A zonā, kas ietver Rīgu un tuvākās apkaimes ārpus Rīgas. Šajā zonā būs vienotās biļetes pilotprojekts, kas nozīmē, ka pasažieris ar šo biļeti var braukt gan ar vilcienu, gan pārsēsties uz “Rīgas satiksmes” transporta līdzekļiem, izmantojot to kā 90 minūšu laika biļeti. Sākotnēji tas būs pilotprojekts. Nākotnē būtu svarīgi, lai šāds pats vienotās biļetes princips darbotos Pierīgā un Rīgā. Svarīgi radīt pievilcīgus apstākļus, lai Pierīgas iedzīvotāji vēlētos pārsēsties no automašīnas uz sabiedrisko transportu, ietaupot gan laiku, nesēžot sastrēgumos, gan arī finanšu līdzekļus.

Tas uzreiz rada jautājumu, kurā sistēmā šīs biļetes būs nopērkamas un kā izskatīsies?

Visticamāk, tas būs elektroniskajās sistēmās, piemēram, “Mobilly”. Biļete varētu maksāt divus eiro, no kuriem pusotru eiro saņems “Rīgas satiksme”, 50 centus – “Pasažieru vilciens”. Savukārt dotāciju, kas būs viens eiro par biļeti, “Pasažieru vilcienam” segs Satiksmes ministrija.

Šis projekts uz priekšu nebija kustējies jau vairākus gadus un tādēļ mēs nolēmām sasaukt visas iesaistītās puses – Autotransporta direkciju, “Pasažieru vilcienu”, “Rīgas satiksmi” un arī satiksmes ministru. Ministrs mums skaidri pateica, ka atbalsta šī projekta virzību un mēs kā Attīstības padome aicinājām Autotransporta direkciju, “Pasažieru vilcienu” un “Rīgas satiksmi” šo jautājumu pa vasaru atrisināt, jo lielākā problēma bija tieši finansēšanas modelis, jo skaidrs, ka ar tiem izdevumiem, kas šobrīd ir “Rīgas satiksmei”, mēs nevaram uzņemties papildus izmaksas. Risinājums ir, ka zaudējumi tiks segti no Satiksmes ministrijas līdzekļiem.

Es gan pagaidām nevēlos saukt konkrētus datumus, jo tas ir atkarīgs no citiem iesaistītajiem, nevis tikai no mums.

Finanšu ministrija gan pašlaik izteikusi iebildumus pret vienotās biļetes finansēšanas modeli, taču skatīsimies, kā tas risināsies.

Dotāciju saņems “Pasažieru vilciens”, bet vai “Rīgas satiksmes” biļetes cena – 1,5 eiro – sedz izmaksas?

Nē, jau sen nenosedz un “Rīgas satiksme” tiek dotēta. Šī problēma mums ir diezgan aktuāla arī tajos maršrutos, kuri stiepjas ārpus Rīgas, jo rīdzinieki caur Rīgas pašvaldības budžetu dotē “Rīgas satiksmi”.

Par vienoto biļeti tiešām ir runāts ļoti ilgus gadus un pieļauju, ka daudzi vispār bija atmetuši cerību, ka tāda kaut kad parādīsies. Kāpēc kopīga reģionālā plānošana un attīstība ir tik lēna un mokoša?

Pirmkārt, daudzus gadus, kamēr Rīgas domi vadīja Nils Ušakovs, Rīga ar Pierīgu vispār nesarunājās. Pierīgas pašvaldības pat bija izveidojušas savu biedrību – Pierīgas pašvaldību apvienību. Šobrīd tā ir pārveidota par Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienību “Rīgas metropole”, jo Pierīgas pašvaldības ir ļoti tuvs Rīgas domes sadarbības partneris un ir vairākas lietas, kas mums ir jārisina kopā. Mēs beidzot varam sēsties pie galda un tās risināt. Protams, ka katrs grib būt kungs un pavēlnieks savā pašvaldībā, neviens no savām interesēm tāpat vien negrib atteikties, bet šis apvienības formāts ļauj mums atrast kopīgus saskares punktus, un ar tiem tad ejam tālāk.

Bija arī plāns veidot pagarinātos “Rīgas satiksmes” maršrutus uz atsevišķiem kaimiņu novadiem, bet tas apstājās finansējuma dēļ, jo šīm pašvaldībām nāktos piedalīties brauciena dotēšanā. Tomēr ir skaidrs, ka cilvēkiem šis pakalpojums ir nepieciešams. Tad kāpēc pašvaldības nevar vienoties par jautājumu, kas ir būtisks to iedzīvotājiem?

Te ir vairākas lietas. Viena no tām, starp citu, ir arī tā, ka ir reģionālie autobusi, kas kursē no Pierīgas pašvaldībām un tāpat kā Rīgas sabiedriskais transports brauc līdz pilsētas centram. Ja saīsinātu šos maršrutus līdz Rīgas robežai, tad Pierīgas pašvaldības iegūtu līdzekļus, ar kuriem dotēt “Rīgas satiksmi”. Otra lieta, iespējams, Pierīgas pašvaldībām būtu jākļūst par “Rīgas satiksmes” līdzīpašniekiem un jāpiedalās ar investīcijām no savu pašvaldību līdzekļiem. Tas, protams, ir izaicinājums savstarpējā sadarbībā. Tajā pašā laikā “Rīgas satiksme” jau tagad vadā Pierīgas iedzīvotājus un līdz ar to, protams, arī būtu godīgi, ja šāda sadarbība notiktu.

Kāpēc tad nenotiek? Varbūt Rīgas dome nav izstrādājusi tādu piedāvājumu, kas apmierinātu Pierīgas pašvaldības?

Par šo formātu notiek diskusijas. Pierīgas pašvaldības min, ka labāk izvēlētos apmaksāt rēķinu, nevis nākt iekšā “Rīgas satiksmes” kapitālā un uzņemties visu atbildību kā akcionārs.

Tomēr, ja mēs paskatāmies uz maršrutu garumu un pārvadāto pasažieru skaitu, tad, protams, tā daļa, kas ir Ulbrokā vai Mārupē, veido mazāko daļu, attiecīgi Pierīgas pašvaldības varētu būt “Rīgas satiksmes” mazākuma akcionāri. Varbūt viņiem ir bažas, ka viņi nekādi nespēs ietekmēt lēmumus?

Iespējams. Manuprāt, mēs jau pašlaik nodrošinām diezgan labu maršrutu tīklu Pierīgas pašvaldībām. Tādēļ to daļu, par ko būtu jāuztraucas, mēs jau būtu izdarījuši. Protams, ka šajos apstākļos, kad naudas pašvaldībām katastrofāli trūkst, bet funkcijas nāk klāt, tās gluži vienkārši negrib atteikties no saviem līdzekļiem un maksāt, kas ir saprotams. Šobrīd pie šiem jautājumiem tiek strādāts Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) izveidotajā Rīgas metropoles darba grupā. Esam procesā, lai vienotos par rezultātu.

Cik tas varētu maksāt?

Tas katram ir jārēķina atsevišķi.

Viens jautājums ir sadarbība transporta jomā. Kas notiek citās jomās?

Mums jau ar vairākām pašvaldībām ir bijusi sadarbība ūdensaimniecības jomā, bet, protams, arī šajā gadījumā ir jautājums, kas notiek tālāk ar līdzekļiem. Nav jau stāsts tikai par ūdensvada vai kanalizācijas pievilkšanu un par caurulēm. Viss, kas kaut kur aizplūst vai attek, ir saistīts ar iekārtām, kuras ir jāuztur, un līdz ar to arī tur ir jābūt investīcijām, kurās vajadzētu piedalīties visām pašvaldībām.

Vai to visu nevar regulēt ar tarifu palīdzību?

Var, bet tad tarifu summas krietni atšķirsies no tagadējām. Turklāt arī Rīgā ir apkaimes, kurās joprojām nav pieejama ne centralizētā ūdensapgāde, ne kanalizācija. Piemēram, lai tīklu ievilktu Dārziņos, tas maksā vairākus desmitus miljonus eiro.

Salīdzinoši nesen Rīgas domei bija jautājums, kā organizēt remontu ielā, kas ir uz robežas ar Mārupi. Vai pašlaik ir skaidrs, kā rīkoties šādās situācijās, kad vienā ielas pusē ir viena pašvaldība, otrā – otra?

Pirmkārt, pašvaldībām ir jāsarunājas savā starpā. To mēs arī redzējām gadījumā, kad gribēja slēgt Dārziņu un Rumbulas dzelzceļa stacijas, kuras nemaz neatrodas Rīgas teritorijā. Sanāca kopā pašvaldības, iedzīvotāji, citi iesaistītie, un izdiskutējām un nonācām pie kopīga risinājuma, kā šo problēmu atrisināt. Mēs panācām, ka Dārziņu stacija tiks pārcelta 200 metrus uz Rīgas centra pusi, kur ir regulējams krustojums, pa kuru cilvēki var aiziet uz Dārziņiem, lai gan stacija joprojām atrodas Salaspils novada teritorijā. Nākamais bija stāsts par Rumbulu, kur atkal bija citādāka situācija. Celiņš līdz stacijai ir sliktā stāvoklī un cilvēki rakstīja sūdzības Rīgas domei, kādēļ tas netiek remontēts, lai gan šis celiņš atrodas Ropažu novada teritorijā. Tur šobrīd šī situācija kopā ar Satiksmes ministriju un Ropažu novadu tiek risināta.

Kas ir nepieciešams, lai pašvaldību un reģionālā sadarbība notiktu daudz aktīvāk un vienkāršāk? Piemēram, bija ideja par otrā līmeņa pašvaldību veidošanu, bet šobrīd tā ir noklususi un tālāk netiek virzīta.

Pirmkārt, jau tās ir savstarpējās sarunas. Es jau minēju piemērus par infrastruktūras savienošanu. Šādas sarunas patiesībā notiek. Nu nav tā, ka mēs izbraucam no Rīgas un beidzas ceļš. Savukārt cits stāsts ir, piemēram, par to pašu sabiedrisko transportu. Mēs pie viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministres Rīgas metropoles darba grupā esam apsprieduši, ka varētu veidot, piemēram, uzņēmumu, kas nodrošinātu šo pakalpojumu un kurā katrai pašvaldībai būtu daļas. Mēs esam daudz maz vienisprātis, ka būtu vajadzīgs kāds kopīgs veidojums.

Vēl ir jautājums par kopīgu tūrisma attīstību un, kā skatīties uz to. Tūristi, kas atbrauc uz Rīgu, jau nedomā par pašvaldību robežām, tādēļ arī šeit ir jādomā par savstarpējo sadarbību. Piemēram, kad Rīgā ienāk kruīza kuģi, to pasažieriem tiek piedāvātas ekskursijas uz Jūrmalu, uz Siguldu. Līdz ar to, lai arī mums ir pašvaldību robežas, mēs esam vienā tūrisma ekosistēmā.

Tad ir jautājums par skolu tīklu. Skaidrs, ka Rīgas skolas uzņem ļoti daudzu Pierīgas iedzīvotāju bērnus. Mēs arī apzināmies, ka Pierīga nevar uzbūvēt tik daudz jaunu skolu, cik būtu nepieciešams, jo Rīgas plānošanas reģions ir augošs. Rezultātā vecāki no Pierīgas atved bērnus, rīdzinieki uztur skolas, un tad ir savstarpējie norēķini. Es saprotu, ka jaunā sistēma nodrošinās labāku līdzsvaru, jo līdz šim tomēr rīdzinieki apmaksāja ļoti daudz ko ar saviem nodokļiem.

Kā to visu risināt? Rīga ar savu ekonomisko darbību ir “uzbūvējusi” arī Pierīgu, jo pētījumi rāda, ka cilvēki attiecīgā vecuma posmā grib savu privātmāju un dzīvot zaļā vidē. Arī Rīgai ir pietiekami daudz zemes, ko varētu atdot investoriem, lai viņi veido privātmājas cilvēkiem, kas grib dzīvot zaļumos. Tāpēc nav obligāti jāpārceļas uz Pierīgu. Mums ir iespēja tepat Rīgā.

Tomēr tas joprojām neparāda to virzību, uz kurieni būtu jātiecas. Satiksmes jomā var izveidot jaunu kopuzņēmumu, bet kā risināt jautājumus par tām pašām skolām, par veselības aprūpi, lai lēmumi attiektos uz visu reģionu, nevis tikai uz konkrēto pašvaldību?

Skaidrs, ka pašvaldību būtība ir vēlme valdīt pašu teritorijā, un tas ir iebūvēts visā sistēmā paredzot, ka būs savstarpēja konkurence, savstarpēja rīvēšanās. Tomēr, ja mēs redzam kopīgu labu rezultātu, tad ir iespējams vienoties.

Arī ja runājam par investoru piesaisti, tad arī investori skatās uz Rīgas metropoli kopā, nevis uz atsevišķām pašvaldībām. Viņiem ir svarīgi tādi jautājumi, kā, cik tālu ir osta, cik tālu ir lidosta, kādi ir pievedceļi, nevis kurā pašvaldībā atradīsies uzņēmums.

Tas viss savukārt rada jautājumu par finansējuma pieejamību. Ja Rīgas metropole kopā rada trīs ceturtdaļas no visas valsts IKP, tad būtu nepieciešami arī kādi atbalsta mehānismi. Nevis kā tas ir tagad, ka šogad Rīgas un Pierīgas pašvaldību maksājums pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā ir 185 miljoni eiro, savukārt valsts iemaksā šogad 35 miljonus eiro, bet nākamo gadu 50 miljonus eiro, kas nav līdzīgās proporcijās ar Rīgu un Pierīgu. No šī fonda mēs uzturam gan Daugavpili, gan Ventspili, gan Liepāju, gan Valmieru, gan Cēsis, respektīvi, gandrīz visas lielās pilsētas, izņemot Rīgu un Jūrmalu.

Nu gan jau ne uzturat, bet piemaksājat.

Mūsu iemaksas fondā veido aptuveni no 10 līdz pat gandrīz 20 procentiem no pašvaldības gada budžetiem. Tas atstāj būtisku ietekmi uz mūsu pilsētas attīstību. Savukārt pašvaldībām, kas saņem šo finansējumu, tas pat var veidot daudz lielāku īpatsvaru no viņu budžeta. Līdz ar to “piešprice” ir būtiska.

Piemaksāts tiek diezgan daudz, ņemot vērā arī to, kāda ir līdzfinansējuma intensitāte arī Eiropas projektos. Rīgā maksimālā intensitāte ir 75% un citur 85%. Kāpēc mūs visu laiku soda? Vajadzētu palīdzēt tiem, kas var radīt lielāku attīstību. Protams, vajag palīdzēt trūcīgākajiem novadiem, bet kāpēc mums ir jāuztur valstspilsētas? To es nesaprotu. Mēs par to runājām arī ar uzņēmēju organizācijām, ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, ar Latvijas darba devēju konfederāciju. Mums ir jāpalīdz tur, kur rodas attīstība, lai mēs varam investēt vismaz to daļu, ko mēs nopelnām paši, nevis vienkārši atņemam to.

Vajag palīdzēt pašvaldībām, kurām ir grūti, vajag palīdzēt tur, kur ir grūti ar cilvēkresursiem. To visu vajag darīt. Bet šobrīd tas ir aizgājis tādos apmēros… Pagājušā gadā tikai Rīgai bija jāiemaksā fondā 126 miljoni eiro, šogad – 133 miljonus eiro, nākamajā gadā jau 138 miljoni eiro. Mēs par šiem 12 miljoniem eiro, kas ir starpība, Mežaparka skolu varētu uzbūvēt bez kredītiem. Tagad mēs ņemsim kredītu.

Tas viss veļas un veļas un mēs jau redzam Rīgas ielās, kas notiek, kad atņem naudu. Visam naudas nepietiek un mēs ņemam kredītus, nevis tērējam savu naudu. Esmu jau rosinājis, ka būtu svarīgi šo pašvaldību iemaksu finanšu izlīdzināšanas fondā pieaugumu iesaldēt līdz brīdim, kamēr netiek sakārtota šīs sistēma, nenodarot būtisku kaitējumu Rīgas un citu Pierīgas pašvaldību attīstībai.

Vai jums ir skaidrs, kā panākt ekonomisko uzrāvienu reģionam? Varbūt tāds papildus uzrāviens nemaz nav vajadzīgs?

Reģionam noteikti ir vajadzīgs uzrāviens. Ja reģions rada lielāko daļu no valsts IKP, tad ir arī jāiegulda, ir jāpalīdz uzņēmējiem ar pievedceļiem, ar infrastruktūru, kas nepieciešama, lai veicinātu ekonomisko darbību. Es jau minēju, ka mēs strādājam arī pie privātmāju koncepcijas, kas būtu nepieciešama iedzīvotājiem, lai viņi paliktu Rīgā. Ir vajadzīgas atbalsta programmas jaunajiem speciālistiem, zinātniekiem un inovācijām. Lai tas notiktu, nepietiek, ka uztaisām mazas programmiņas par 100 000 eiro jaunajiem uzņēmējiem. Tas palīdz, bet tas nedos lielu uzrāvienu.

Vai ir iespējams vienoties ar kaimiņu pašvaldībām par kopīgiem attīstības projektiem? Vai arī Rīga plāno savu attīstību, Mārupe savu, Ropaži savu…

Pagaidām attīstības plāni ir katrai pašvaldībai savi, bet sadarbība notiek. Nu mēs nevaram iedomāties, ka Ropažu novadā tiek uzbūvēts IKEA, ja Rīgā attiecīgi netiek veidoti piebraucamie ceļi. Tas ir ļoti konkrēts piemērs.

Vai tomēr ļoti lēnā virzīšanās uz sadarbību neliecina, ka administratīvi teritoriālā reforma Rīgas reģionā nebija veiksmīga, un šis risinājums par daudziem atsevišķiem novadiem Pierīgā visu tikai bremzē?

Tas, kas ir aizgājis, ir aizgājis. Vai varēja būt cits risinājums? Pašvaldības tika veidotas, lietojot dažādas metodoloģijas, tas notika ar lieliem strīdiem, un visticamāk ir iegūts labākais, ko tajā mirklī varēja dabūt. Vai tas tagad būtu jāpārskata? Domāju, ka nē. Šobrīd noteikti tas ir pāragri un vēl ir jāļauj visām emocijām norimties. Es saprotu, ka Babīte un Mārupe domā, kā tikt vaļā no piespiedu laulības. Ir jautājums, kas notiks ar Garkalni, kas ir strīdus ābols starp Ādažiem un Ropažiem. Bet es domāju, ka visam ir jāļauj norimties. Jāsaprot, kā novadi paši sāks dzīvot savu iekšējo dzīvi.

Pēc reģionālās reformas tika pārstrādāta Rīgas reģiona ilgtspējīgas attīstības stratēģija. Vai nebija vērts izstrādāt jaunu?

Pirmkārt, plānošanas reģions ieguva pilnīgi citas aprises. Plānošanas reģions vairs nestiepjas līdz Igaunijas robežai un Kandavai, bet ir ieguvis Rīgas metropoles areāla aprises un līdz ar to mums daudz vieglāk ir definēt mērķus, kuri jāpaveic. Tas, manuprāt, ir labākais risinājums, jo piekritīsiet, ka problēmas, kas jārisina Rīgai un Pierīgai ir daudz līdzīgākas nekā problēmas, kas ir jārisina Ainažiem. Tādēļ ir ļoti labi, ka plānošanas reģions ir ieguvis tādas aprises, kā pašlaik, un tam ir jāļauj nostabilizēties. Vienlaikus arī VARAM darba grupā mēs runājam par to, ka Rīgas areāls ir tas, kurā iedzīvotājiem ir centrtiece uz Rīgu, un tas nedaudz iziet ārpus tagadējām plānošanas reģiona robežām, piemēram, uz Jelgavas un Ogres pusi.

Līdz 2027.gadam mums ir jāizstrādā attīstības programma.

Tomēr, vai reģions beidzot varētu arī izstrādāt kādu kopīgu risinājumu vienai vai otrai problēmai? Nu, piemēram, Ādažos un Ķekavā ir redzamas problēmas, ka skolu infrastruktūra tūliņ būs par mazu skolēnu skaitam. Loģiskais risinājums ir skolēnu novirzīšana uz Rīgu. Vai jūs varat vienoties par šādiem jautājumiem?

Es saredzu, ka tomēr katra pašvaldība rūpējas par saviem bērniem. Es zinu, ka pašvaldībām, kurām ir jābūvē savas izglītības iestādes, ir problēmas aizņemties, jo kredītlimiti ir iztērēti, bet nauda, kas tiek nopelnīta, aiziet pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Mēs kā Rīga uzskatām, ka mums pēc iespējas augstākā kvalitātē ir jānodrošina pakalpojums rīdziniekiem. Es zinu, ka bērniem ir pārāk maz vietu Pierīgas skolās, bet es arī redzu, kādēļ tas tā ir, jo pašvaldības pašlaik nevar atļauties būvniecību, lai gan to vajadzētu.

Tomēr Rīga regulāri slēdz vai apvieno skolas.

Bet ēkas jau pārsvarā netiek atbrīvotas. Tās ēkas, kas tiek atbrīvotas, ir ar dažādiem apgrūtinājumiem, lai tur varētu pilnvērtīgi darboties skola, jo ir augušas gan ugunsdrošības, gan sanitāro normu prasības, gan prasības par kvadrātmetru skaitu uz vienu skolēnu. Ja agrāk skolā varēja mācīties 2000 bērnu un tas notika divās maiņās, tad tagad tas nav iespējams. Tās ēkas, kas tiek atbrīvotas, visbiežāk ir bez sporta laukumiem jeb bez atbilstošas infrastruktūras.