Otrajā dienā foruma fokus ir problemātikas apskate no klientu puses.
Otrās dienas programma tika atklāta ar filmu par jauniešu potenciālu “Atklājot nākotni”, kurā jaunieši dalās ar savu pieredzi – viņi ir patstāvīgi, var pašmācības ceļā apgūt programmēšanu, valodas. Vienlaikus jauniešiem ir nedrošība pajautāt palīdzību, tāpēc svarīgs ir arī mentora faktors.
Ansis Bogustovs pastāstīja par sociālo pakalpojumu kartēšanu, kas veikta pirmo reizi, balstoties uz publiskiem reģistriem un datu avotiem, kā arī Rīgas domes apkopojumu. Rezultātā identificētas 48 institūcijas tīklojumā kā potenciālie resursi un sadarbības partneri pašvaldību darbā ar bērniem un jauniešiem. Pirmie secinājumi rāda, ka dažās teritorijās ir izteikts speciālistu, logopēdu un psihologu trūkums, īpaši mazākās pašvaldībās. Identificētas vairākas organizācijas, kas nodrošina brīvprātīga darba iespējas, taču resursa izmantošanai ir nepieciešama labāka koordinācija. Daļa piedāvā inovāciju un specifisku pakalpojumu virzīšanu, piemēram, jaunas metodes darbam atbalsta grupās.
Paneļdiskusijā “Delinkvence vai deviācija” – no postošas uz radošu. Elina Brila, biedrības Latvijas samariešu apvienibas programmas “Palēciens” mentore, Madara Krustiņa, biedrības “Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija”, pusaudžu atbalsta persona par programmu “Pārinieks”, jaunieši Milena Stafecka un Olafs Liberts no biedrības “Resiliences centrs”, sociālās rehabilitācijas programmas jauniešiem ar uzvedības traucējumiem “Dari”.
“Kā tas ir “piedzīvot” pirti? Daudzi šie jaunieši nekad nav to darījuši. Mēs kā mentori varam piedāvāt jaunas pieredzes. Labi strādā Erasmus programmas, kurā jaunieši var piedalīties un braukt uz citām valstīm, redzēt tur citus jauniešus,” atzīst Elīna Brila.
“Mēs visi varam pieļaut kļūdas. Mana pieeja ir skatīties ļoti individuāli kas kuram ir vajadzīgs. Un visu sadarbību jācentrē uz jaunieti. Viņu ir jāiepazīst un jāpanāk, lai viņš atveras. Tur ir arī pesonību saderība – vai nu ir vai nu nav. Protams, mēs šo kontaktu attīstam un cenšamies iedzraudzēties, jo svarīga ir tā dzirkstele savā starpā,” saka Madara Krusti.
“Meklēt individuālu pieeju ir pats galvenais. Ja jaunietis jūt, ka tu meklē individuālu pieeju, viņš atvērsies. Bet, ja būs standarts, tad viņš ignorēs to. Ja jaunietim jāizvēlas, vai viņu pirmajā reizē aizved uz “sarunu apli” vai baleta izrādi, kas viņam ne visai, tad jaunietis avirāk novērtēs baleta izrādi un mocīšanos tajā, nekā sarunu apli,” norāda jaunietis Olafs Liberts. Savukārt Milena Stafecka kā jauniete atzīst, ka uz viņu labāk strādātu mākslas terapija.
Savukārt diskusijas vadītājs uzdeva provokatīvu jautājumu par mentora-jaunieša tinderi, kas labāk saved kopā. Domas dalījās – gan atbalstošs, gan arī, ka labāk uzticēties profesināļu izvēlei.
Biedrības “Radošā apvienība jauniešiem “Trepes” vadītāja Ramona Liepiņa pastāstīja par jauniešu brīvprātīgo darbu un līdzdalību pašvaldībā. “Trepes” sadarbojas ar daudzām nevalstiskajām organizācijām, izglītības iestādēm, ministrijām, jo tikai sadarbojoties var sasniegt rezultātu. Viens no jaunajiem veidiem ir līdzdalības projekti. Biedrības viens no projektiem ir līdzdalības akadēmija, kurā jaunieši var līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, būt pilsoniski aktīvi. Jauniešiem tas dod ļoti daudz, lai spertu pirmos soļus. Viņi saprot, ka pretī ir līdzīgi cilvēki, kaut arī ir līderi, politikas veidotāji. Vēl viens projekts ir spēles izveide par līdzdalības stiprināšanu civilajā aizsardzībai, piemēram, kā glābt dzīvniekus plūdos. Piemērots jau no 4.klases. Ramona Liepiņa pastāstīja arī par formālo pusu, sadarbībā ar jauniešiem – par līgumu slēgšanu ar jauniešiem no 16 gadiem, bet ar jaunāka vecuma bērniem līgums tiek slēgts ar vecākiem. 2023.gadā darbojās 283 bŗivprātīgie, no kuriem 142 ir jaunieši Rīgā. Kopā veikts brīvprātīgais darbs 15,4 tūkstošu stundu. Kā tiek motivēti? Ar hūdijiem, kopīgiem pasākumiem, t-krekliem.
Serificēta klīniskā psiholoģe Magdalēna Pranaite forumā pastāstīja par atkarībām, tās cēloņiem, risinājumiem un prevenci: “Jaunieši izdomā jaunus veidus, kā apreibinošās vielas nonāk apritē. Latvija ir līderis alkohola atkarības jomā Eiropā. Pierādīts, ka atkarību riski mazinās, ja mazina pieejamību. Vienlaikus mēs redzam, ka pieaug nāves no vielu lietošanas jauniešu vidū.”
Pranaite norādīja, ka noteicoši tomēr ir iedzimtības riski, it īpaši alkohola atkarību jomā: “Empīriski ir pierādīts, ka 50% iedzimts no ģimenes. Tālāk jau ietemē draugi, vienaudži, paziņas – ja viņi lieto, tad ir augstāks risks, ka arī var sākt lietošanu.” Kā vienu piemēru eksperte min “sasisto logu sindromu”, kas norāda uz sociālās dzīves vides ietekmi uz paradumiem. ietekmē sociālā vide, kas ietekmē kā vīruss. Līdzīgi ir ar vietām – ja dzīvo vidē, kur lieto alkoholu, tad arī tas ietekmēs. Viens no veidiem, kas paglābj, ir sargājoši faktori– stingra un strukturēta dienas kārtība, spēcīga reliģiska pārliecība. Atkarība ir hroniska slimība – ar augstu recivīdisma risku. Eiropas profilakses programma norāda, ka prevencijas pasākumi ir jāveic līdz 9 gadu vecumam, jo vēlāk jau jaunieši iegūst informāciju no dažādiem avotiem un ir grūtāk ietekmējami. Laba lieta ir Minesotas programma, bet tā strādā tieši uz atkarīgo, kas nedod to rezultātu, ko dotu, ja šādi centri tiktu veidoti visai ģimenei.
Anna Balode ir nodibinājusi biedrību “Būt Brīvībai”, kas strādā ar ēšanas traucējumiem. Viņa pastāstīja par ēšanas traucējumu cēloņiem, risinājumiem un prevenci: “Es ceru, ka pēc desmit gadiem visi zinās, ka sir ēšanas traucējumi, līdzīgi kā ar depresiju. Lielai daļai jauniešu nav šīs izpratnes – pieņem, ka tas ir saistīts ar lieko svaru, gremošanas traucējumiem. Vienlaikus sliktāk ar izpratni ir pieaugušajiem, kuriem par to ir aizspriedumi.” Bieži pastāv mīti, ka tas skar tikai meitenes, tas ir modes trends – būt kā modelei, tās ir diētas, ka to var atļauties tikai bagātie. Eksperte norāda, ka tā ir psihiska saslimšana, kur psiholoģiskie procesi regulē cilvēka uzvedību, tostarp attīstās pārmērīga ēšana un neēšana. Visizplatītākā cilvēku vecumā no 12 – 25 gadiem.
“Latvijā nav precīza statistika, bet no atbalsta grupām redzam, ka situācija ir traģiska. Pēc Covid-19 trīskāršojās šo pacientu skaits. To apstiprina slimnīcas,” norāda Balode. Šie ēšanas traucējumie ir novēroti 7,8% populācijai, pirms Covid -19 tie bija 3,4%. Latvijā visizplatītākā ir kompulsīvā ēšana. Eksperte kā cēloņus min ģenētiku, psiholoģiskie aspekti mijiedarbībā ar citiem, vide. Svarīga arī vide – skola un sociālie mediji. Piemēram, ietemē tādi faktori – pirms koncerta aicina “neēst” skolās. Māte var uzmundrināt bērnu, bet prevelēs šis pasneidzēja teiktais. Ko darīt? Ļoti svarīgi strādāt ar šiem jauniešiem un bērniem un to somātiskajām saslimšanām. Tas ļautu nenokļūt slimnīcā, jo tad ir jau par vēlu. Diemžēl vēl ir tāls ceļš ejams, lai valsts ieguldītu tieši šajā ārstēšanas stadijā, nevis tad, kad jau jāapmeklē slimnīcas un kad jau ir neatgriezeniski traucētas dzīves kvalitātes.
Forumu noslēdza paneļdiskusija “Ģimenes resurss” par bērnu un jauniešu attīstībai labvēlīgiem faktoriem. Andris Ignacs, biedrības “Asociācija Ģimene” valdes loceklis, norāda uz vīriešu trūkumu audzināšanā ģimenē. Par maz iesaistās bērnu ikdienā. Arī šajā forumā piedalās maz vīriešu – šajā jomā to ir maz. Ir viegli izmērīt, kad strādājam ar sekām, bet daudz grūtāk ir strādāt preventatīvi, jo liekas, ka nekas nenotiek. Tad arī parādās šis vīzijas moments – vērtējam, uz kurieni mēs ejam. Manuprāt, ir jāievieš ģimenes mācība izglītībā, ņemot vērā augstos šķiršanās īpatsvarus ģimenēs. Kā šīs lietas risinājām pagātnē, kad nebija psihologu un terapeitu – tad bija ģimenes un skolotāji.
Kaspars Prūsis savukārt norādīja, ka tas resurss ir piemērs ģimenē. Nepietiek ar teoriju, kā funkcionēt normāla ģimene, ir svarīgi to redzēt un piedzīvot ģimenē. Tiem, kas neaug bioloģiskā ģimenē, tad šo ir jāiepazīst caur mentoru, viesģimeni. Ja vēlas mainīt jauniešu uzvedību, ir jābūt attiecībām ar tiem. Viņiem ir jāsajūtas droši un jāuzticas. Ja jaunieši nejutīsies droši un būs baiļu stāvoklī, tad viņi kongnitīvajā līmenī domās par izdzīvošanu. Vispirms ir jāsaprot, vai tā ir bravura vai baiļu factors – un tad var domāt, kā palīdzēt.
Madara Kanasta – Ieviņa, Centra MARTA Jaunatne sun prevencijas programmu vadītāja: “Tā ir drošā vide, kam mēs piederam. Ja tā būs vardarbīga vide, tad tas nebūs iespējams. Ir svarīgi veidot izpratni par veselīgu ģimeni un veselīgām attiecībām. Ja tas nav ģimenē, tad bērnam ir jāiegūst zināšanas tam.” Nav produktīvi jauniešus moralizēt, pat, ja uzvedība ir izaicinoša. Svarīga ir cieņpilna komunikācija no pieaugušajiem.
Linda Kumska, Rīgas bērnu, jauniešu un ģimeņu sociālā centra struktūrvienības “Ziemeļi” vadītāja, piekrīt tam, ka jauniešus nedrīkst moralizēt. Ar jauniešiem ir jārunā kā ar līdzvērtīgu cilvēku, risinot jebkuru problēmu. Svarīgi ir līdzcilvēkiem, redzot dazādas situācijas, par tām runāt ar saviem bērniem mājās. Vēl svarīgi ir veidot izglītjošas kampaņas, kur jauniešiem vērsties pēc palīdzības. Vairāk informēt par sociālo dienestu lomu, jo šobrīd ir stereotips par tiem un tās ir pēdējās durvis, kur vērsties.