Trīsvienības klosteris
Māsa Melānija mūs sagaida pie vārtiem un, sirsnīgi smaidīdama, aicina pagalmā. Rodas sajūta, ka esam nonākuši klusā lauku sētā ar augļu kokiem un iekoptiem dārziņiem, kuru apsaimniekošana, kā izrādās, ir klostera māsu pārziņā. No dārzeņiem vislabāk te augot gurķi, saka māsa Melānija, piemetinot, ka dobēs tiekot audzētas arī skābenes, jo klosterī ir kāda interesanta tradīcija — ik svētdienu celt galdā skābeņu zupu. Pagalmu un dārzus ieskauj rūpīgi atjaunotas klostera ēkas un nama baznīca, sniedzot iespēju domās atgriezties vairāk nekā 100 gadu senā pagātnē.
Māsa Melānija pirmām kārtām mūs ved uz līdzās klosterim esošo Svētās Trijādības katedrāli, kura pēc piecu gadu celtniecības pabeigta 1907. gadā. Acis piesaista un sajūsmu raisa apzeltītais kokgrebuma ikonostass, kurš ir veidots jaunkrievu stilā. Sākotnēji tas atradās Liepājas Sv. Nikolaja Jūras katedrālē (dāvinājis imperators Nikolajs II). 1939. gadā ikonostasu atveda no Liepājas un uzstādīja Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē, bet 1960. gadu sākumā to pārveda uz šejieni.
Katedrāles cokola stāvā atrodas tā saucamais apakšējais dievnams, kuru māsa Melānija mums laipni izrāda. Apakšējais dievnams ar altārgaldu par godu Vissvētās Dievmātes Aizmigšanai ir sava veida kapliča. Šeit, zem katedrāles esošajā kriptā, apglabāti Boriss Mansurovs un Marija Mansurova — klostera dibinātāju māsu Mansurovu vecāki. 1963. gadā padomju varas pārstāvji slēdza Esplanādē esošo Kristus Piedzimšanas katedrāli, Virsgana (arhiereja) sēdeklis tika pārcelts uz šejieni. Laikā, kad Kristus Piedzimšanas katedrāle bija slēgta, te atradās Rīgas galvenā pareizticīgo svētvieta.
Tālāk dodamies uz 1893. gadā par saziedotajiem līdzekļiem uzceltajiem divstāvu koka namiem, kuros atrodas draudzes māsu dzīvojamie kompleksi un nama baznīcas ēka. Ziedotāju vidū bija ne tikai rīdzinieki vien, piemēram, Imperators Aleksandrs III ziedojis klostera izveidei 29 000 rubļu. Draudzes māsu korpusa pirmajā stāvā atrodas virtuve, ēdamistaba, bet otrajā stāvā — celles. No dzīvojamām telpām pa koridoriem māsas var ieiet dievnamā. 1893. gada 20. jūnijā dievnamu par godu svētajam Radoņežas Sergijam iesvētījis bīskaps Arsēnijs.
Klostera teritorija tolaik bija krietni plašāka, aptverot teritoriju, ko mūsdienās iekļauj Kr. Barona, Pērnavas, A. Čaka un Ērgļu iela, kuru tolaik dēvējuši par Sergija ielu. Dievnams uzreiz pēc atvēršanas strauji iemantoja popularitāti, tāpēc tā apjomi tika paplašināti, izbūvējot sānu piebūvi, kuras dienvidu fasādē atrodams kokgriezumā veidots kiots jeb svētbildes ietvars ar “Vissvētās Dievmātes parādīšanās sirdsskaidrajam Radoņežas Sergijam” ikonu. Piebūves telpās ir apskatāma arī brīnumdarošās Tolgas Vissvētās Dievmātes ikonas kopija.
Māsai Melānijai piemīt apbrīnojama atmiņa, un par klostera vēsturi viņa stāsta ar valdzinošu entuziasmu, pieminot klosterim liktenīgo 1918. gadu, kad pēc neatkarības atgūšanas Rīgas Svētās Trijādības Sergija sieviešu klosterim draudējusi nacionalizācija. Vietējās varas pārstāvji atsavinājuši zemes gabalus, ēkas, iekārtas un baznīcas mākslas priekšmetus. Tomēr, pateicoties arhibīskapa Jāņa Pommera pūliņiem, klosteris netika slēgts un ar laiku atjaunoja savu darbību.
Hruščova vadīšanas laikā klostera teritorija tika stipri samazināta, atsavinot zemes gabalus. Apkārt klosterim uzbūvētas daudzstāvu dzīvojamās mājas. Piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā padomju vara darīja visu iespējamo, lai klosteri slēgtu. Kā min māsa Melānija, šajā laikā tika pārtraukts nomas līgums, liegta iespēja piereģistrēt jaunas māsas, ierobežota sveču ražošana un kristību veikšana, kas veidoja būtisku daļu klostera ienākumu. Tikai pateicoties klostera vadītāju Magdalēnas un Tabitas tālredzīgai un neatlaidīgai darbībai, klosteris tika nosargāts.
Laikā, kad 20. gadsimta 80. gados Krievijā sākusies klosteru atjaunošana (no apmēram 100 sieviešu klosteriem Krievijā tolaik darbojušies vairs tikai 16), uz Krieviju uzsākt klostera priekšnieču pienākumus devušās 19 klostera māsas, tādā veidā Kr. Barona ielā esošais klosteris kļuvis par Krievijas mūķeņu kustības atdzimšanas šūpuli.
1892.gadā, laikā, kad no Krievijas ieceļojušajām māsām Jekaterinai un Natālijai Mansurovām tika piešķirta zeme klostera celtniecībai, te bija pilsētas nomale, kur atradās „militārie dārziņi”. Šodien te ir blīvi apdzīvots tā saucamais tuvais centrs ar intensīvu satiksmi un steidzīgiem gājējiem. Klosteris, spītējot revolūcijām, kariem, politisko iekārtu maiņām, šajā nelielajā zemes pleķī pirms vairāk nekā gadsimta spēja apstādināt laiku, izveidojot un saglabājot tradīciju, garīguma un sadzīves saliņu, kura bez būtiskām pārmaiņām dzīvo arī šodien.
