Šmerļa partizāni
Šmerļa mežs kādam varētu šķist necils, starp Juglu un Mežciemu iespiests, kokiem un krūmiem aizaudzis pleķis, tomēr dabas zinātnieki jūs ātri pārliecinās, ka Rīgas Centra tuvumā nav iespējams atrast otru tik bioloģiski daudzveidīgu dabas objektu. Šmerļa mežā kuplā skaitā ir atrodamas dižpriedes, var atrast arī pa kādam eksotam — ēdamajai kastaņai, valriekstam — un vēl daudzus citus ievērības cienīgus dabas objektus. Laiku pa laikam dabas pētnieki dodas uz Šmerļa mežu apskatīt un pārmērīt dižkokus, un, ja paveicas, atrast kādu dabas pērli, kā tas Šmerļa mežā nereti arī notiek. Mums ir palaimējies uz Šmerļa mežu doties kopā ar Purvciemā dzīvojošo Arni Bērziņu, kurš dzimis turpat netālu Biķernieku mežā esošajā Dzelzceļnieku slimnīcā un Šmerļa un Biķernieku mežus pazīst kā savu kabatu.
Runājot par to, kā sākusies aizraušanās ar koku pētniecību, Arnis stāsta, ka netālu no viņa lauku mājām kāpas pakājē esošo mežu ar vecajām priedēm mamma iesauca par Parku — jo tas izskatījās kā kopts mežs, kur ir taciņas, minimāls pamežs un skaistas ainavas. Tas bija fons, bet konkrēts impulss bija G. Eniņa 1982. gada sākumā sērijā „Daba un mēs” izdotās grāmatas „Koks — dabas piemineklis” izlasīšana. Pirmā doma — tad jau Parkā ir pilns ar dižkokiem. Jā, kaut kas jau bija — pirmie 1982. gadā fiksētie mērījumi priedēm 2,85, 2,82, 2,70 m (šobrīd 3,11, 2,83 un 2,85 m — ne visas labi aug), attālākā ciema mājā bērzs 2,72 m (šobrīd tā vairs nav), bet pēc toreizējiem noteikumiem priedei un arī bērzam bija nepieciešami 3 metri apkārtmērā, lai būtu dižkoks.
„Radās azarts — kaut kur apkaimē noteikti jābūt trīs metru priedei, un tā noteikti jāatrod! Un tā es meklēju un 1982. gada augustā arī atradu — netālu no Inčupes ietekas jūrā, mežā starp tagadējo benzīntanku un jūru 3,0 metru priede. Uzrakstīju toreiz vēstuli vienam no dižkoku meklēšanas entuziastiem un iniciatoriem — Staņislavam Saliņam Salaspilī, Mežu pētīšanas institūtā „Silava” (adrese bija G. Eniņa grāmatā) — un pat saņēmu atbildi. Diemžēl šī priede nolūza 1986./87. gada ziemā. Oficiālai datu iesniegšanai bija nepieciešams koka augstums. 1982. gadā iespējas augstumu mērīšanā ne tuvu nebija tādas kā šobrīd. Mani instrumenti tolaik: koka apkārtmēram — šuvēja 1,5 m mērlente un augstumam — gara aukla ar naglu iespraušanai zemē, uztīta uz salokāmā metramēra, kā arī 1955. gada fotoaparāts „Zenīts” ar zināmu objektīva atvēruma leņķa tangensu 0,55. To reizināju ar izmērīto attālumu līdz kokam, tad dabūju koka augstumu.”
Nogriezušies tūlīt aiz Kinostudijas žoga, metamies mežā nomērīt lielo priedi, kas aug netālu no celiņa. Arnim līdzi ir īpaša mērlente, ar speciālu galu, kuru viegli var aizkabināt aiz koka mizas negludumiem. Līdzi ir navigācijas ierīce, kurā ievadīti visi apkārtnes ievērojamie koki, ar datubāzi, piemēram, varam pārliecināties, ka konkrētā priede pirmoreiz uzieta 1995. gada Ziemassvētkos, kad tās apkārtmērs bija 2,52 m. Starp citu, priedei, lai to uzskatītu par dižpriedi, vajag sasniegt 2,50 m apkārtmēru 1,30 m augstumā no zemes. Šodien, strazdu dziesmām skanot, nomērām priedi, un tās apkārtmērs ir tieši 2,71 m. Gandrīz centimetrs gadā, ko Arnis atzīst par labu augšanas tempu.
Netālu no priedes apraugām un pārmērām pirmo vietējai florai netipisko pārstāvi — skābardi, kuru, pēc Arņa vārdiem, visticamāk, iestādījuši līdzās esošās Kinostudijas darbinieki un kurš Latvijā savvaļā sastopams vien pie Lietuvas robežas Dunikas apkārtnē, tā ir skābarža areāla tālākā mala ziemeļaustrumu virzienā. Tepat arī pelēkais riekstkoks, kura lapas līdzinās milzīgām pīlādža lapām un kura dzimtene ir Amerikas austrumkrasts.
Arnis stāsta, ka cilvēki Rīgas mežos mēdz realizēt visai trakus dendroloģiskus projektus. Kā pēdējo laiku spilgtāko Arnis atceras Biķernieku mežā atrasto takai līdzās stādītu vismaz 300 m garu maziņu zirgkastaņu rindu. Censonis gan nebija ņēmis vērā, ka zirgkastaņai nepieciešamas trūdvielām bagātas augsnes un Biķernieku kāpu smiltī kociņi nīkuļos. Arnis saka, ka cilvēkam vajag kaut ko dvēselei un tad viņš stāda. Visapkārt ziedošās korintes ir pierādījums tam, ka eksotiskajiem augiem ne vienmēr nepieciešama cilvēku palīdzība, pietiek ar putniem vai vēju. Arnis zina stāstīt, ka meža pudurī starp Pļavniekiem un Ulbrokas kapiem korintes ir saaugušas tik biezi, ka bez mačetes var pat nedomāt doties tām cauri.
Interesants atgadījums Šmerļa mežā norisinājies 1991. gadā, kad Salaspils Botāniskā dārza dendrofloras nodaļas vadītājs, dižākais Latvijas dendrologs Raimonds Cinovskis Arni aizsūtījis pārbaudīt vietējā mežziņa sniegto visai neticamo informāciju par uz vienas no stigām atrastu ēdamo kastaņu. Kompānijā Arnis uzaicinājis klasesbiedru Rodžeru Osi, ar kuru kopā savulaik izstaigāti visi Rīgas apkārtnes meži un kuru arī interesē dendroloģiski jautājumi. Maz ticamais (bet ne neiespējamais) notika, un ēdamā kastaņa (Castanea sativa) atradās! Atraduši meklēto, draugi konstatēja, ka kastaņa aug ēnā, ir nīkulīga, meža zvēru un sala bojātiem stumbriem, un ilgu mūžu tai neprognozēja. Tomēr spītīgais ciemiņš no paralēlās laika plūsmas, kā viņu noraksturoja Arnis, bija citās domās, saņēmās un izauga negaidīti prāvs un veselīgs. Trīs stumbri un augstums tuvu 13 metriem. Acīmredzot gaismas prasīgumā kastaņa var būt arī visai pieticīga un blakus esošā mitrā ieplaciņa un kāpa otrā pusē nodrošina visai pieņemamu mikroklimatu.
