Pūķis ar Staburaga spārniem
Centra namiem netipiskajā ēkas padziļinājumā mani sagaida skolotāja Ļubova Ruško, norādot uz savdabīgajiem lukturiem, kuri kādreiz ar gāzes degļu palīdzību apgaismojuši ieeju, bet tagad kalpo kā savdabīga dekorācija. Dodamies iekšā un nonākam plašā vestibilā, kurā, ja var ticēt J. Porukam, viesus reiz sagaidījis pakaļkājās saslējies, izbāzts brūnais lācis, kurš turklāt bijis izkāris spilgti sarkanu mēli un priekšķepās turējis lukturi.
Tā saucamo Ķeniņu ģimnāziju Tērbatas ielā 15/17, kurai garām gājis vai ikkatrs rīdzinieks, 1905. gadā pēc Ata Ķeniņa pasūtījuma projektējuši pirmās brīvvalsts izcilākie arhitekti — Eižens Laube un Konstantīns Pēkšēns. Ēka ir viena no pirmajām nacionālā romantisma stilā celtajām ēkām un brīnišķīgs pasaules mēroga nacionālā jūgenstila paraugs, kura celtniecībā īpaša uzmanība tika pievērsta tautiskām atsaucēm un materiālu izvēlei. Piemēram, Atis Ķeniņš vēlējies, lai fasādes dekoratīvo plākšņu izgatavošanai tiktu izmantotas Staburaga klints šūnakmens atlūzas. Savukārt logailas ir veidotas ar nošļauptiem sāniem, iedvesmojoties no Latvijas lauku viensētām.
Skolotāja Ļuba, kā viņu sauc skolēni, dzimusi Latgalē, Silajāņu pagasta “Gailīšos”, 1949. gada bargajā ziemā. Ļuba bija vecākā sešu bērnu ģimenē un galvenā jaunāko māsu un brāļu auklētāja. Bērnībā mazā Ļuba gribēja kļūt par pārdevēju vietējā veikalā, lai varētu mieloties ar kakao nokaisītām karamelēm. Tomēr liktenis iegrozījās citādi, un pēdējos 30 gadus viņa par savām īstajām mājām sauca šo ēku, kur strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Līdzās skolotājas darbam Ļubova Ruško ir arī izglītojošu grāmatu autore un skolas telpās kopš dibināšanas vadījusi skolas dibinātājiem Atim Ķeniņam un Annai Rūmanei-Ķeniņai veltīto muzeju, kurā mēs ērti iekārtojamies uz sarunu.
Skolotāja Ļuba zina stāstīt, ka Latvijas Kultūras kanonā iekļautajā ēkā sākotnēji iemājoja Ata Ķeniņa vīriešu tirdzniecības skola un Annas Rumanes-Ķeniņas sieviešu ģimnāzija. Mainoties laikiem, mainījās skolu nosaukumi, bet te vienmēr ir bijušas izglītības iestādes, piemēram, Rīgas lietuvju komitejas ģimnāzija, Rīgas Tautas augstskola, Krievu īpatnējā pamatskola un daudzas citas. Tāpat ēkā atradušās vairāku laikrakstu redakcijas, grāmatu spiestuves, studentu ēdnīca un pat šautuve.
Noskan zvans, liecinot par stundas beigām, pēc brīža muzeja durvīs parādās un uzreiz pazūd izlūka galva. Ir izplatījusies ziņa, ka skolā ir ieradusies skolotāja Ļuba. Tagad viņa ir pensijā un skolu apmeklē retāk. Pēc mirkļa muzeja telpa piepildās ar sajūsminātu bērnu bariņu. Katrs vēlas pievērst skolotājas uzmanību un izstāstīst kādu atgadījumu no savas dzīves. Skolotāja Ļuba saka, ka viņa ir cilvēks bērniem. Viņa lepojas ar savu skolu, kolēģiem un, protams, skolēniem. Šī skola veido pasaules cilvēkus, jo tajā mācās vairāk nekā 20 nacionalitāšu bērni, kuros katrs skolotājs ieliek savu sirds gudrību, radošumu un spēju pielāgoties mūsdienu ātrajai un interesantajai dzīvei, piemetina skolotāja. Viņa uzsver, ka šīs skolas vide ir veidota tā, lai tajā attīstītos radošās personības.
Skolotāja stāsta, ka skolu, atsaucoties uz fasādes paaugstinājumiem, kas atgādina trīs galvas, mēdz dēvēt par Pūķu pili. Telpas ar krāšņām kolonnām un neikdienišķiem logiem, ovālās kāpnes, kuras pa spirāli tiecas debesīs, iespaidīgā ēkas piektajā stāvā izvietotā aula ar tiem laikiem netipiski atsegtām jumta konstrukcijām tam ir spilgts apliecinājums.
Par Ķeniņskolas skolotājiem pirmsākumos līdzās Atim Ķeniņam un Annai Rumanei-Ķeniņai te strādājuši tādi Latvijas kultūras spīdekļi kā Fricis Bārda, Emīls Dārziņš, Kārlis Skalbe, Vilis Plūdons, Jānis Greste un daudzi citi. Skolu var pieskaitīt vienam no Latvijas 20. gadsimta sākuma kultūras, valodas un mākslas centriem, kas stiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanas pamatus.
No Tērbatas ielas saskatāmi tikai pieci ēkas stāvi, bet patiesībā tā ir astoņus stāvus augsta. Skolotāja mūs uzved astotajā stāvā, kādā noslēpumainā stiklotā telpā ar panorāmas skatu uz Brīvības pieminekli un krāšņajiem Rīgas jumtiem. Viņa ir izgudrojusi spēli ar nosaukumu “Rīgas jumti”, kuras dalībniekiem ir jāuzmin, kas par ēku patvērusies zem katra no redzamajiem jumtiem. Skolotāja Ļuba joko, ka pa šiem gadiem ir iegaumējusi, kurā mājā un kad tīrīts skurstenis, kad mainīt jumts un uz kuras jumta terases svin svētkus.
