Trešdiena, 2024. gada 18. decembris
Teksta izmērs:

Vangažu baznīcas zvaniķe Inga Freimane

Ingu Freimani satiekam vietā, kur kādreiz gājusi garām tolaik Krievijas impērijā nozīmīgā satiksmes artērija, Rīgas–Pēterburgas lielceļš. Te, ceļu krustojumā, vienā gadā ar Lielo Franču revolūciju (1789) tika uzbūvēta Vangažu evaņģēliski luteriskā baznīca. Inga ir šīs baznīcas draudzes vecākā. Baznīcu nesaudzēja Pirmais pasaules karš, tomēr, pateicoties apņēmīgiem ļaudīm, 1935. gadā tā tika atjaunota. Baznīca atrodas meža ielokā uz neliela uzkalniņa, tā ir gaiša, silta un viesmīlīga. Kā liecina rakstītie avoti, baznīca uzcelta netālu no vietas, kur atradusies Ābramu Teņa kapela ar līdzās esošo kapsētu. Tepat netālu apskatāma Kalnabrantu vilkaču priede ar savdabīgu “pumpainu” stumbru, kurai, ja var ticēt nostāstiem, bijusi sakrāla loma.

Atbildot uz jautājumu, kā nokļuvusi Inčukalnā, Inga stāsta, ka viss sācies ar to, ka 1957. gadā uz Inčukalnu pārcēlušies Ingas vecāki un uzsākuši darba gaitas vietējā slimnīcā, kura atradās Inčukalna Medību pilī. Vēlāk, gadu pēc Ingas piedzimšanas 1961. gadā, Inčukalnā, Rožu ielā, vecāki uzcēla ģimenes māju. Lielākā vērtība, dzīvojot Inčukalnā, ir iespēja citam citu pazīt līdz matu saknēm, jo kopiena ir neliela un ģimeniska. Turklāt šī vieta ir bagāta ar vēsturiskām vietām, dabas objektiem un, protams, bezgala skaistās Gaujas klātbūtni. Viens no Ingas bērnības sapņiem bija kļūt par matemātikas skolotāju. Skolas gados tika izmantotas visas iespējamās ārpusskolas nodarbību jomas: tika pabeigta Siguldas mūzikas skola, notika gatavošanās un dalība daiļrunāšanas konkursos, kā arī basketbola, vieglatlētikas, slēpošanas, riterņbraukšanas treniņi un sacensības, pat viens gads Murjāņu sporta skolā.

Vēl Ingai patika Jura Podnieka filmas, tāpēc vienubrīd aizrāva doma kļūt par dokumentālo filmu režisori, jo tā var izcelt problēmas un runāt par tām. Inga norāda, ka iestājusies aktiermeistarības Nacionālā teātra sagatavošanās kursos, tomēr sapratusi, ka profesionāls aktiera darbs nav domāts viņai. Galu galā tomēr nokļuvusi konservatorijā, kur izstudējusi par kultūras darbinieci. Inga atceras vienu no saviem lielākajiem studiju laiku profesionālajiem pienākumiem — 1980. gada Dziesmu svētkos organizēt vīru balsu grupu uziešanu Mežaparka estrādē. Vēlāk strādājusi par kultūras inspektori Rīgas Proletāriešu rajonā (tagad Vidzemes priekšpilsēta), līdz apstākļu sakritības rezultātā 1983. gadā uzaicināta par vadītāju jaunuzceltajā Gaujas kultūras namā.

19.83. gadā Gaujas ciemā, kur nebija nekādas kultūras dzīves, bagātā zvēraudzētava “Gauja” atklāja vietai un laikam neraksturīgi lielu un tehnoloģiski modernu kultūras namu, kura kopējā ietilpība (1050 vietu) pārsniedza toreizējo ciema iedzīvotāju skaitu. Kultūras namā tolaik notikuši augstvērtīgi kultūras pasākumi, profesionālas teātra izrādes, filharmonijas koncerti bijuši pārpildīti, un te norisinājušies arī ne tikai Rīgas rajona kompartijas kongresi. Inga, kurai tolaik bija tikai 23 gadi un divi mazi bērni, vadīja 32 cilvēku kolektīvu. Tas nav bijis viegls darbs, jo darbinieku skaitā, kā norāda Inga, bijuši tādi, kas dažādu apstākļu dēļ vairs nederējuši darbam padomju zvēraudzētavā. Pēc Padomju Savienības sabrukuma Kultūras nams sākotnēji pārtapa par tirdzniecības centru, bet vēlāk tika pamests novārtā. Tagad tajā saimnieko apņēmīgie brāļi Rīti, kas iecerējuši tur izveidot jaunatnes tehnikas centru, kura pamatā būs padomju laika vieglā autotransporta ekspozīcija.

Inga spilgti atceras, kā 1985. gada Ziemassvētkos zirgos iejūgtās kamanās pirmo reizi atbrauca līdz Vangažu baznīcai. Līdzīgi kā citās baznīcās te bija ierīkota noliktava, kurā glabājās Mežaparka spēļu zāles automāti, stikla tara un citi brīnumi. Daudz vēlāk, kad brālim piedzima meitiņa un viņa tika izraudzīta par krustmāti, Ingas mamma ieteica kristībām tieši šo baznīcu. Inga saka: „1999. gadā mēs te nokristījām mazo Katrīnu Ievu, un tā es te paliku.” Četrus gadus vēlāk Inga kļuva par draudzes priekšnieci un uzsāka darba gaitas Inčukalna Tautas namā.

Baznīca atrodas nomaļā vietā, kas to padara grūtāk sasniedzamu, tomēr vienlaikus tās ainaviskā apkārtne un lauku miers rada unikālu pieredzi. Inga ne tikai vada draudzes darbu, bet arī organizē svētceļojumus, un ir pat nācies kāpt vairāk nekā divus gadsimtus senajā baznīcas tornī zvanīt.

© Rīgas plānošanas reģions. 2022 / Izstrādātājs
Paziņojums par sīkdatņu izmantošanu
Mūsu portālā tiek izmantotas sīkdatnes. Lietojot portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzini vairāk!