Bonsai pacietības parks

Līdzās kā jūra šalko Vidzemes šoseja. Pie vārtiņiem mūs sagaida Inga Valtere, kura pavada smaidīgu klientu ar podiņā iestādītu miniatūru kociņu rokās. Parka izveidotāji ir Inga un Valdis Valteri, kuri pirms vairāk nekā 10 gadiem sākuši šeit saimniekot, iekārtojot savu miera oāzi. Iedvesma pievērsties šai tik neparastajai nodarbei radusies Valda Valtera ceļojuma laikā uz Ķīnu. Skaistie dārzi un harmoniskie, miniatūrie koki radīja nepārvaramu vēlmi apgūt šo koku veidošanas mākslu.

Augsne ap māju ir smilšaina, tāpēc uzreiz bijis skaidrs, ka nekādas dobes iekopt te neizdosies, bet ļoti prasījusies skaista vide. Pirmo reizi, kad Inga ieraudzīja bonsai, viņai līdzīgi kā atsevišķiem parka apmeklētājiem radies jautājums, kam tas viss vajadzīgs un kāpēc ir jāmoka koks, audzējot to podā. Inga saka, ka “dižozolus” par bonsai nekad nemēģinātu pārtaisīt. Bonsai koku veidošanas māksla ir īpaša Japānas kultūrā, savukārt Valteriem patīk bonsai izveidot no kociņa ar kādu problēmu, kurš normālos apstākļos nebūtu izdzīvojis, bet šeit to pārvērš skaistumā.

Bonsai, tulkojot no japāņu valodas, nozīmē koks podā. Izrādās, tā nav īpaša suga, jo, apbruņojoties ar zināšanām un nebeidzamu pacietību, bonsai var izveidot no jebkura koka. Ja runā par āra kociņiem, tādu var izaudzēt arī no vietējām koku sugām: priedes, kadiķa, egles. Bonsai parks neaudzē kociņus no sēklas, jo tas prasītu nesamērīgi daudz laika un par kociņiem varētu priecāties tikai Ingas mazbērni. Tāpēc, lai paātrinātu procesu, potenciālie bonsai ir atceļojuši arī no meistariem Polijā, Holandē, Anglijā. Pašreiz vecākais kociņš ir 45 gadus vecs.

Sākotnēji tā bijusi vien pašu aizraušanās, kas ar laiku augusi plašumā. Tika izrakts dīķis, izbūvēts strauts, pat ēka pagalmā ir ieguvusi japāniskus vaibstus. Ar laiku to novērtēja draugi, radinieki un aicināja nebūt egoistiem un dalīties ar šo skaistumu. Tagad te tiek organizēti publiski pasākumi, piesaistot dažādus apmeklētājus, sākot ar skolēnu ekskursijām, vecmeitu ballītēm un beidzot ar autentiskām tējas dzeršanas ceremonijām, kuras apmeklē pat viesi no Japānas.

Nupat Inga uzzinājusi, ka viņi mitinās ēkā ar spilgtu vēsturi. Vieni saka, ka ēka uzcelta Katrīnas Lielās favorītu vajadzībām kā medību pils. Citi apgalvo, ka te Padomju laikos atradies VDK darbinieku štābs, par kurā notiekošo apkārt klīdušas dažādas leģendas, un tas tautā iesaukts par spoku māju. Šodien no spokiem un favorītiem te vairs nav ne miņas. Te mājo Valteru ģimene ar saviem bonsai kociņiem, suņiem, Japānas trušiem, krāsainām karpām dīķos un parku, pilnu eksotiskiem putniem.

Valteru ģimenē aug pulciņš bērnu, kuriem ir savi pienākumi un atbildība. Līdzās Bonsai parkam, kurš prasa nepārtrauktas rūpes, Valteru pāris profesionālo ikdienu aizvada Rīgā, un īpašs laiks tiek pavadīts arī lauku īpašumā, kas apgādā ģimenes galdu ar lauku labumiem. Kad jautājam Ingai, kāds ir tā visa mērķis, viņa pēc pārdomu brīža atbild, ka tā ir skaista vide ap sevi, atbildīgas, cieņpilnas attiecības vienam pret otru un tā visa pamatā mīlestība un prieks par uzticēto darbu.